|
Jul. 29th, 2010|12:40 pm |
es to melnādaino sakarā un vairāk gan par invalīdiem. par tiem pēdējiem man īsti netop skaidrs, kā tad tur īsti vajag - skatīties un mēģināt nodibināt to neverbālo komunikāciju vai arī neskatīties virsū. Jo dažas memmes memmju fōrumos saKA, KA visi lūrot uz viņu bērniem-invalīdiem un tā neesot labi darīt, jo visi grib justies normāli. Kurpretī citas tajos un citos memmju fōrumos saKA, KA, ejot pa ielu, cilvēki skatās visur citur, tikai ne uz viņu+inv.bērnu, kas esot nejauki, jo ta sanāk ka viņi kaut kādi vīrusi vai, ka jāizvairās? Tad nu eju pa ielu (pa savu rajōnu drīzāk, kur diezgan daudz memmes ar ratiņkrēslu u.c. īpašo vajadzību bērniņiem) un nesaprotu, kur savas acis likt, virsū vai pa malām? pa lielam jau interesanti, nu, tiešām gribētos zināt, kas tam cilvēkbērnam ir un kāpēc, tā teikt, zinātkāre, bet nevar takš iet klāt un prasīt, vai memmi, memmi, sakman, kamdēļ jūsu bērniņš tāds stīvs ratiņos? kā arī īpaši virsū skatīties bail, ja nu šis skatās man pretī un par savu draugu notur? nav jau tā, ka baigi pampkinos spēlēties gribētos..
un ar nēģeriem man diezgan līdzīgi. Redzējusi ta dzīvajā gana daudz neesmu, vot i interesanti ka neatskatīties, nu, tās proporcijas un kustību līganums un veids kā tiek galva piešķiebta u.tml. ekzōtika tā teikt.
beigu beigās tetan visi uz visiem lūr; vai esat braukuši sabiedriskajā transportā? pie transporta līdzekļu ražošanas piesauktais kritērijs "lielāki logi, lai pasažieriem pavērtos labāks skats" latvijā nedarbojas, jo pa logu neviens nekad neskatās, tik viens uz otru. No tā es secinu, ka varbūt cilvēkiem viņu līdzcilvēki vēl interesanti šķiet, pielaidīgi vēl, nevis kā dažās citās vietās, kur pa knābi var norauties, ja pārāk ilgi acis kādu paturi... |
|