|
Jul. 17th, 2010|07:00 pm |
Peldoties atklātās ūdenstilpnēs visnepatīkamākā lieta ir tā, ka anatomisku īpatnību dēļ šādas tādas jutīgas ķermeņa daļas ir spiestas saskarties ar (visbiežāk) vēso ūdeni ātrāk par vairākām citām, ievērojami ārējās vides stresiem izturīgākām ķermeņa daļām, which i find ļoti nepārdomāti no The Radītāja puses. Tāpēc daži vakar gāja ūdenī sargājoši turot roku kājstarpē un daži no šī 'saskaršanās' pēkšņā efekta spiedza, tieši tajā brīdī arī saulīte nozuda aiz horizonta pavisam.
Sekojošajos iegājienos ūdens aizvien siltāks. Peldi tā uz horizontu, šķeļot viļņus, lai brīdī, kad sarkanā pamale aizvien vairāk izbalē, atskārstu, ka ne jau fiziskā spēka dēļ uz priekšu iet tik raiti, bet gan diezgan spēcīgo straumju dēļ. Un tad griezies uz krastu, trīs uz priekšu, divi atpakaļ, starp pirkstiem, ap locītavām un potītēm smalkas jūraszāles un aiz viļņu galotnēm tikai tumšie koki un debessjums, nekādas krasta līnijas as if you were the last man on earth.
Atpakaļceļā nakts un šoseja un aizvien mazāk braucēju, kas tāpat negrasās stāties. Pa zemi daudz, daudz zirneklīšu (savās wtf nakts gaitās). |
|