| es atkal nevaru nepadalīties |
Jun. 29th, 2010|01:52 am |
un vēl man drausmīgi patīk mūzikas albumi, kas ir klausāmi no sākuma līdz beigām un visas dziesmas kopā veido ne tikai noskaņu, bet arī kompozīciju ar kompozīcijai piedienīgajiem līkločiem (vairāk pat nekā katrā dziesmā atsevišķi). Jo parasti es klausos klausos klausos, kamēr nodrillējas līdz neuztveršanas līmenim kāds ripulis un tad, pirms tā izmešanas no savas dzīves aprites, playlistē no visa piedāvājuma tiek iekopēti kādi 1-3 ausīs iekritušākie gabali. tādā ziņā atgriežos un daudz baudkārīgāk atgriežos pie kopozīcijām albuma, nevis atsevišķu dziesmu izmērā.
piemēram Max Richter "Blue Notebooks" nez kāpēc pēc visiem šiem lietošanas gadiem atkal uzpeldēja un klausos kā pirmo reizi. Nevar pat vienu skaņdarbu ieteikt vai neieteikt ieskatam, tas ir tas, ko veido secība, pat ja jaukta.
neveikls uzskates materiāls |
|