| pilna sirds |
May. 7th, 2009|08:38 pm |
No rīta mans bērns stāvēja istabas vidū un skatījās uz mani veidā, kādu es nekad iepriekš nebiju piedzīvojusi. It kā viltīgi, bet viltība viņam parasti ir priecīga - prieka šoreiz nebija. It kā pārmetoši, it kā lūdzoši - taču šādas emocijas viņš parasti izsaka daudz ķermeniskāk un aktīvāk. Stāvēja nekustīgi un ik pa brīdim tā skatījās.
(Ģērbos lai ietu prom, bijām parunājusīes par to, ka mammai ir jāiet prom, ka viņa strādā pie sava izglītības paīra, kas aizņems vēl pāris nedēļas un tā, ka tas pagaidām aizņem ļoti daudz laika, bet pēc tam būs brīvāks un tiks veltīts kopējiem pasākumiem un ka tagad tiešām jāiet prom, bet būšu atpakaļ un paliek taču tētis ar koiet ārā spēlēt bumbu un tā. Viņš visu uzmanīgi nokalusījās, nepretojās, neiebilda.)
Un tad E aizgāja līdz istabas tālākajam galam un viņa gīmītis savilkās tādā pamatīgā izmisuma grimasē, nu, viņam tāda ir pirms pamatīgas raudāšanas - lūpas sakniebtas un kaktiņi uz leju līdz pat žoklim. Bet kluss, neviena pīkstiena, nekādas darbības, tika prom no visiem.
Aizgāju samīļot un viņš momentā sabruka un neremdināmi saraudājās |
|