|
May. 6th, 2009|11:55 pm |
es jums stāstīšu tādu lietu. Man ļoti patīk tas rajons, kur Rīgas Motormuzejs. Piedodiet manu ignoranci, bet nezinu, kā to sauc. Izkāpju pie 7 slimnīcas un dodos uz muzeju. Dzīve tur rit daudz lēnāk nekā centrā un, lai arī ir bloka deviņstāvenes, gaiss smaržo pēc zaļumiem un pats labākais, ka tur neesmu vēl redzējusi nevienu pazīstamu ļaudi.
Lai iekļūtu motormuzejā ir jāšķērso augstprieguma līnija - vadu zummēšana ir dzirdama jau pa gabalu. Un vienalga, cik labi es būtu izgulējusies, cik labi brokastiņu paēdusi, šķērsojot to sīcekli, jūtos sabeigta kā caur gaļas maļamo mašīnu izvilkta. Pirmajā reizē saasiņoja deguns un gandrīz uz korķi parāva, lai gan tagad esmu relaitīvi apradusi - vnk. sāp galva. Nu lūk, parasti šādā modā ir visai sarežģīti darīt to, kas man jādara, ņemot vērā, ka telpas, kurās man jāuzturās, kā parasts attiecīgā profila telpēm, ir putekļainas un karstas un bez skābekļa vatsouevā. Plus vēl neesmu īsti tikusi skaidrībā, vai ļaudis, ar ko man jākomunicē, man tīk vai nē. Dienas beigās esmu stāvoklī, ka labprāt parakstītu arī petīciju par involuntārās aktīvās eitanāzijas legalizēšanu. Bet šodien, izjeot laukā, jau bija sācis krēslot un cilvēku nebija pavisam - tikai mājas uz pārdošanu un tukšas plašas šosejas - un tuvējais dīķis tik piemīlīgi pēc dīķūdens sasmaržojās, ka kļuva nepanesami labi. es neko nevaru iesākt pret ūdens smaržu. |
|