| konference |
Jun. 11th, 2010|01:20 pm |
Daina Teters konference "ABSOLŪTA METAMORFOZES"
SATURS
1. Absolūts kā nodalījums.
2. Absolūta definitīvā, filozofiskā un reflektīvā tvēruma iespējas.
3. Absolūta priekšmetiskojums.
4. Deus praesens jeb Absolūta atklāsmes formas.
5. Absolūta “teātris” un absolūtais mākslas formās.
6. Absolūta implikācijas politiskajā un tiesību sfērā.
7. Absolūtā derivāti ikdienas kultūrtelpās.
saturisko izvērsumu var lasīt tālāk, bet ap šo vietu manā paurī ir tikai viena ķecerīga doma: antons_v, thel u.c. +
(Tēmas izklāsts)
Rietumu pasaules valodiskajā telpā mājo jēdzieni, kas gan paši, gan no tiem veidotie neoloģismi, neskatoties uz to, vai ir skaidra to ģenēze, vai tie pakļaujas definitīvam tvērumam un vai vispār kontrolējamas to konotācijas, iekarojuši īpaši ekskluzīvu netematizējamības un neproblematizējamības stāvokli. Iepriekšminētajā kontekstā vispirms jādomā par Absolūta jēdzienu, kas slēpj Rietumu pasaules domājumus par Dievu, un ar to saistītos verbālos “dēstus” juridiskajā, politiskajā, tiesību, medicīnas, mākslas un citās sfērās. Ar“absolūtu” var saprast īpašību (piem., absolūtu skaistumu), “absolūti” var būt apstākļi (piem., absolūti droši, ka...), “Absolūts” var būt arī īpašvārds (Dievs), “absolutizācija” savukārt iedzīvojusies kā procesuāls termins, kas lielākoties apzīmē negatīvi vērtētu akciju (“Neabsolutizē!”, t.i., ”Nepārspīlē!”), ar “absolūtismu”saprot vēsturiskā ziņā konkrētu cilvēku gribas, darbības un noteiktas politiskās izvēles rezultātu utt.
Starptautiskā zinātniskā konference METAMIND’2010 Metamorphoses of the Absolute veltīta Absolūtā konceptuālo un terminoloģisko tvērumu daudzveidībai, kā arī ar to saistītajiem epistemoloģiskajiem šķēršļiem mūsu domu telpās. Jautājums nav par to, kas ir Absolūts, bet kādas ir cilvēkam pieejamās tā domājuma un uztveres iespējas.
1. Absolūts kā nodalījums.
Vispirms “absolūts” (lat. absolūtus) acīmredzot parādījās latīņu jurisprudencē un gramatikas grāmatās, kad no darbības vārda absolvere (ar nozīmēm: atraisīt, atbrīvot, attaisnot, pabeigt, padarīt atsevišķu), veidojot pagātnes divdabi, tika iegūts jauns jēdziens, kas, no vienas puses, norādīja uz fenomenu, ko raksturo pabeigtība, pilnīgums, neatkarība un neierobežotība, no otras puses, - uz sintaktisku konstrukciju vai funkciju, kur kāds termins pēkšņi nesaistās ar pārējo frāzi, vai loģisku vienību, kas izkrīt no kopējās valodiskās vai loģiskās saistības un sevi raksturo kā pašpietiekamu, t.i., ar tikai sevī esošu jēgu.
Rezultātā Rietumu domu telpā uzradās un ar laiku nostiprinājās priekšstats par kādu noteiktu veselumu, kas kā pilnība var eksistēt pati par sevi. Tur, kur apzināti noteikts pilnīgs veselums, tas vienlaikus domāts kā vienotība un vienība, kurai var būt gan teoloģiska (Absolūts), gan politiska (absolūtisms), gan tikpat labi estētiska nokrāsa.
Ar vienu sakni saistītā jēdziena daudzie valodiskajā apritē esošie neoloģismi, kā arī šī vārda etimoloģijā slēptā norāde liek nojaust, ka gan Absolūtam, gan visiem ar to saistītajiem fenomeniem vēsturiski lemts parādīties vēlu, un tad tā risinājuma gaita ir saistīta ar noteiktiem, ne vienmēr nepretrunīgiem nosacījumiem.
Teorētiski līdzīgi Absolūts izdomāts aristoteliskajā tradīcijā, kur Nūs vai nekustīgais pirmkustinātājs parādās kā daudzā un daudzējādā kompleksitātes vienojuma rezultāts. Sākotnēji filozofiskajam risinājumam šodien ir vairākas pavisam ikdienišķas implikācijas, piem., ja cilvēks netiek galā ar savām ikdienas problēmām, citi vai viņš pats sevi orientē uz vienu viņa problēmu galējo pirmcēloni: Paļaujies uz Dievu!
Skaitliski ģeneoloģiskā sakārtošanas sistēmā veselums vai vienība Absolūts, vismaz līdz 19. gs. beigām, kļūst par tās pirmo un vienreizējo locekli, aizsākot nosacījuma un nosacītā, cēloņu un ietekmju, pamata un seku attiecību ķēdi. Kā pirmais tās loceklis.
2. Absolūta definitīvā, filozofiskā un reflektīvā tvēruma iespējas.
Kad 20. gadsimtā nāca atskārta par cilvēka jēdzienu pasaules ierobežotību, K. Jasperss teica: “Dievs, kurš pierādīts, nav dievs.” Pirms tās valdīja dieva definējuma iespēju meklējumi.
Rietumu filozofiskajā problēmnostādnes tradīcijā ir divi atšķirīgi domājumi par dievu:
1. Negatīvās jeb apofātiskās teoloģijas pamatā ir Deus absconditus, t.i., slēptā dieva koncepts. Tas postulē zināšanu par dievu neiespējamību vai vispār tā nepieejamību prātam;
2. Afirmatīvās jeb katafātiskās teoloģijas pieeja ir pozitīvāka nekā negatīvajai teoloģijai. Tā nosaka Dieva atribūtus, balstoties uz analoģijām. Šai līnijai sekoja sholastiskā teoloģija, arī Akvīnas Toms.
3. Absolūta priekšmetiskojums.
Iespēja Absolūtu nodalīt, tātad,- redzēt robežu starp esošo un neesošo, tātad, – apzīmēt un apzināties neizzināmo sfēru, ir cilvēka antropoloģiskā privilēģija.
Lai ieskicētu iespējamās priekšmetiskojuma formas, mēģināsim tās pēc samērā brīvi izvēlētiem principiem kataloģizēt.
Absolūta priekšmetiskojuma un tā “aizsardzības” formas:
Absolūta verbalizācija jeb nosaukšana, kurā šķiramas vismaz divas atšķirīgas tā izpratnes:
1. Absolūts kā princips
2. Absolūts kā persona.
4. Deus praesens jeb Absolūta atklāsmes formas.
Savulaik jau Šellings norādīja, ka problēmu nerada dievu mainīgais tēls, bet gan to klāt-esība jeb Dasein. Tā ir radītājdieva attiecību ar ne-absolūto priekšmetu pasauli un tagadnības cilvēkam problēma jeb, īsāk, - deus praesens.
Tā kā Absolūta radīšanas spēles noteikumi paredz, ka Absolūts mājos cilvēkam neizzināmajā sfērā, tas nevar viņam parādīties racionāli izzināmiem līdzekļiem, bet gan kā atklāsme. Kā to risināt?
5. Absolūta “teātris” un absolūtais mākslas formās.
Absolūta un pasaules pretrunīgā esības un attiecību forma - Absolūta transcendence pasaulei un tā vienlaicīgā imanence tajā, Absolūta principiālā pašpietiekamība un vienlaikus piedalīšanās pasaules kompleksitātē u. tml.- bija iespējama vai nu metaforiskā nozīmju pārnesumā vai ar pastarpinātu izpausmes formu palīdzību. Iemājojot un iemiesojoties daudzajā, imateriālais Dievs ar to pieņem citus veidolus un dievišķo atklāsmi padara teatrālu: atklāsme jeb Absolūta loma īstenojas caur kaut ko un kaut kā tēlā. Var pat teikt, ka cilvēces agrīnajās attīstības stadijās teātris bija rezervēts Absolūtam: tas saistīts ar rituāliem un no tiem izauga patstāvībā. Kā sekulāra parādība, vismaz salīdzinot ar saviem pirmsākumiem, teātris pieļāva arī “piezemētākus” tēlotājus.Visos gadījumos lomu izpildi pavada absolūta autentiskuma pieskaņa.
Teātris citu mākslu starpā ar Absolūto veido īpašas attiecības arī citā ziņā: tas spēj uzburt, kaut uz mirkli radīt pasauli. Un arī vēlāk demonstrē īpašu jūtību pret izmaiņām Absolūta statusā sabiedrībā. Laikā, kad “Dievs mirst”, teātrim gatavs tā aizstājējs – režisors, kas visu uzburamo pasauli diriģē. Postdramatiskajā teātrī, kad režisoram lemts atvirzīties otrajā plānā, vairs nav iepriekšpateikta teksta, viss top, teātra ļaudīm savstarpēji vienojoties, izrādes turpina rasties, tikai...dievišķās dvašas vairs nav. Pilnības un pabeigtības ilūzija ir zudusi.
Kad arī citas mākslas emancipējās no rituāliem un radīja mākslas darbus, tāpat kā kādreiz Absolūts, tie veidoja pilnīgu pretstatu pasaulei. Arī saturiski pretendējot uz spēju nonākt pie absolūta ideāla, uzburt absolūtu skaistumu un radīt absolūtu pilnību. Brīžiem un pat diezgan bieži tas noveda un noved pie absolutizācijas mākslā: režīmu slavinājumiem, nebūtisku ideju vai nelaimju pārspīlējumiem u.tml. Vai otrādi: politiski režīmi “mākslinieciskojas”, pārtop politiskos uzvedumos un to valdnieki, tiesa, Lielie, ne vairs Vislielākie, pašstilizējas Gesamtkunstwerke – saulē vai dievā, kā tas notika Ludviķa XIV galmā, Pētera Lielā pēc veiksmīgiem karagājieniem organizētajos karnevālos ar paša piedalīšanos vai Napoleona militārajā teātrī. Tādos gadījumos teatralizējies laikmets uz mirkli zaudē realitātes sajūtu: visa pasaule tam pārvērtusies skatuvē, un skatītāju zālei vairs nav vietas.
6. Absolūta implikācijas politiskajā un tiesību sfērā.
Cilvēka attiecību pret citiem jeb viņa apkārtnes struktūra ir kodificēta tiesībās un ar tām saistītos pienākumos, tāpēc pat mazs, par pasauli vēl neko nezinošs bērns vispirmāmkārtām uzzin, kas ļauts un kas ne. Tiesību struktūra kā īpaša cilvēkam piemītoša racionalitātes forma nav balstīta uz lietderīgumu, kā tas bieži ir citām dzīvām radībām. Atļautais un pat vēlamais ne vienmēr ir lietderīgs, tāpat kā aizliegtais nav pats par sevi kaitējošs. Tiesību dalījuma pamatā drīzāk ir jautājums par labo un ļauno vispārcilvēciskā izpratnē, un tas ir kopības attiecību nodrošinājuma mehānisms. Citiem vārdiem sakot, tiesības ir nosacījumu ietvari, kuros dzīvot un darboties.
Cilvēces kultūratmiņā tiek saglabāti kādreiz piedzīvotie pāridarījuma gadījumi, un sabiedrība līdzīgā gadījumā ar izveidotajām tiesībām sagatavojusies savu locekli “aizstāvēt”, tāpēc tiesības, kas organizētas valstiski, - t.s. kazuistiskās tiesības-, paredz “gadījumu”. Kazuistiskās tiesības iekļautas algoritmiskā formulā: Ja kāds dara to un to, viņam par to būs tas un tas. Tām iepretī minamas Bībelē, baušļos un acīmredzot visu primitīvo sabiedrību tikumu kārtības raksturojošās apodiktiskās tiesības, kas balstītas uz autoritāti un izpaustas tās doto pavēļu formā: Tev nebūs nokaut!
Vēsturiski politiskā skatījumā, kaut arī vairākas vēsturiskas valstu un valdīšanas formas uzrādīja politiskās varas absolutizāciju, īsti Absolūta izpausmes politiskajā sfērā sākās kā Absolūta paša (vismaz kā mēs to domājam) paradoksālās rašanās atkārtojums. Tas īstenojās absolūtismā, kurā vienās rokās tika koncentrēta visa vara, un tā turklāt tiecās iegūt likumīgas tiesības uz to, t.i., pretendēja uz šīs varas leģitimitāti.
Perversāk un cilvēci apkaunojošāk politiskās varas absolutizācija izpaudās totalitārismā (no lat. totus – pilnīgi), kurā visas dzīves sfēras ir kontrolētas politiskiem līdzekļiem. Kā kādas kompleksitātes pārsummatīvā, visaptverošā vienotībā totalitārismā viss ir totāls: iekšējie un ārējie ienaidnieki, kari, ideāli utt.
Kaut arī absolūtisms un totalitārisms gandrīz jau pierakstāmi vēsturei, absolūta derivāti gan politiskajā, gan tiesiskajā sfērā ir ļoti dzīvotspējīgi, piem., tā kā Absolūts pats bija atbrīvotais un attaisnotais, no sava attaisnošanas brīža viņš nokļuva ārpus atbildības statusā. Līdzīga – dievam pielīdzinoša – prakse vēl joprojām tiek piekopta noziedzniekiem, kuri kādas kļūdas dēļ atzīti par nevainīgiem, un tātad,- uz visiem laikiem no atbildības par šo noziegumu atbrīvotiem, tāpat kā no apzīmējuma “noziedznieki”. Juristu rūpe tādos gadījumos ir: kā šai personai noņemt neaizskaramības oreolu un par ko šo personu apsūdzēt.
7. Absolūta derivāti ikdienas kultūrtelpās.
Absolūta vislielums un visvarenība ir cilvēku izloloto cerību un ar to saistītā trakuma, kognitīvā un emocionālā vājuma produkts. Vēl mūsdienās gan saucienu pēc palīdzības, gan pateicību, sūdzību vai jautājumu formulējuma daļa gandrīz katrā ikdienas solī ir ar to saistīta: Ak, dievs!, Dievs palīdz!, Ardievu!, Ar (to) dieviņu! Ar dievpalīgu!, Paldies!
Reiz radīts, pilnības artefakts tika atkārtots cilvēka slēptākajos ideālos.
No tā laika mūsu mūsu ikdienas dzīve bez absolūtiem nav iedomājama, tāpat kā bez ticības tiem un visdažādākajiem pārspīlējumiem.
Mūsu kopējo biogrāfiju regulē absolūts atskaites punkts – Dieva Dēla iemiesošanās kā laika nemainīgā ass, mūsu privātās dzīves ideālus baro ilgas pēc absolūti uzticama dzīves drauga, kam esam piekārtojuši savas psiholoģiskās vajadzības. Bērnus audzinam ar uzvedinošiem jautājumiem par viņu priekšstatiem par absolūtajām vērtībām vai pilnībām – mātes, tēva, sievietes, vīrieša utt.
Nav brīnums, ka pieaugot ticam absolūti labiem un brīnumdara spējām apveltītiem ārstiem un prezidentiem, uz kuriem var pa-ļauties (=ļauties tikt to vadītiem).
Monoteisma ideāli ir dzīvi pat tad, kad 19. gs. angļi izgudroja “alpīnismu”, devās turp, kur reiz, ja palasās 121. Psalmu, bija tikai jāpaceļ acis un “jau nāk palīdzība”.
Dieva pietrūkšanu modernajam cilvēkam nevar pārmest, tikai vērtību pārvērtēšanas procesā tas piedzīvojis neparedzētus pavērsienus: nevis miris, bet pieredzējis sevis banalizēšanu un diemžēl tādā statusā mums piedzīvo. |
|