| |
[Oct. 12th, 2011|09:44 pm] |
un vēl es pastāstīšu, ka man drausmīgi nepatīk piedalīties konferencēs. Nē, nu, auditorija un tā bailes nav, visa tā "mazās pasaules" malšanās ir pat ļoti šarmanta, bet besī ārā tas, ka pieteikšanās brīdī, domājot par tēmu viss tik forši saliekas un ir tik interesanti un aizraujoši, bet, kad pus gadu vēlāk ir jāuztaisa saturs, tad smadzene saiet krampī un neko vairs nevar uz papīra uzlikt. Kā arī pēdējā laikā kaut kāds klikšķis noticis un es spēju tikai nolasīt no lapas, nevis brīvi performēt, lai gan lietas visas zināmas un teksts aš no galvas. Tas pats ar priekšlasījumu sagatavošanu. Vajadzētu izbeigt šitos formātus, atkratīties un nekad vairs nedarīt.
Nezinu, vai tas būtu saistīts ar kaut kādu 'sacensības' momentu šādās kolektīvās vienrunās? Nu, līdzīgi kā pianisti labprātāk spēlē savas koncertprogrammas koncertos, nevis piedalās konkursos, jo tur stress un pirksti stīvi. Neba, ka nu es baigais pianists vai sōlists, bet ir taču tik daudz reižu un prof. stāvokļu un formātu, kuros es jūtos lieliski un kuros nav nekādas debilas aiztures un stresa.
vai arī tas saistīts ar neticēšanu sava vēstījuma nozīmīgumam vai arī sevis kā vēstītāja nozīmīgumam. Piemēram, privātās sarunās vai ideju uzmetumos vai breinstormingos vai pieteikumos neatkarīgi no nozīmības vai nenozīmības, viss ir kārtībā un ir pārsteidzoši, ka cilvēki ir sajūsmā un viņiem patīk. Konferenču papīros, kur es mēģinu atrisināt kko, ir haoss un sasalums. Taču kaut kādi triviāli papīri, kur tiek elementāros vārdos pateiktas elementāras - pat acīmredzamas un pašsaprotamas lietas - izpelnās komplimentus.
Vai arī saistīts ar komunikācijas formātu, nu, ka man patīk sarunāties par tēmu, īpaši, ja sarunas rezultāts ved uz kko taustāmi materializējamu, nevis vienpersoniski 'vēstīt'.
Vai arī es nemāku pareizi pētīt. Jo konferenču papīrs jau nav nekas cits kā pētījuma rezultāts. vai arī pētījums nav relevants konferences tēmai un es mēģinu ar labo kāju pakasīt kreiso ausi.
vai arī man bail no izgāšanās un nosodījuma. Un no resnās tantes, kuras cerības es nepiepildīšu
dakter, dakter, vai ar laiku un praksi tas pāriet? vai arī tas tiešam ņe majo? |
|
|
| |
[Oct. 12th, 2011|11:33 pm] |
|
un vēl vēl - šon veicītī, rindā stāvot, iemetās acis kaut kādā bulvārpreses izdevumā, kur uz vāka gozējas bildīte ar pieminekli Mārtiņam Freimanim. Nu, ieceri tipa. vienīgais man uzreiz notika tāds Antona Ego atsviediens atpakaļ pagātnē, kur kādā reizē pa reizēm ir bijusi darīšana ar savu šīszemes dzivi beigušām miesām un iekšējiem orgāniem dažādos formātos un konkrētais pieminekļa piedāvājums man totāli atgādināja beigtu slimu aknu un iespējams arī nedaudz nopīpētu plaušu. Ironiski, ne, nedomāju, ka tāda ir bijusi tēlnieka oriģinālā iecere... |
|
|