| ļaudis no pagātnes |
[Jun. 1st, 2011|05:44 pm] |
pamatīgi notievējusi, pamatīgi nosauļojusies, bez laulības riņķa uz pirksta (bet bebis kkur ir); sieviete, kura bučojās ar puišiem vārtrūmē, kad es vēl zeķēs ar baltiem bumbulīšiem uz sākumskolu špagoju, šķiet, arī viena no agrīnajām "sorosa stipendiātēm", daudzdaudz angliski mācījās, tika bez iestājeksāmeniem augstskolās un visādi tādi. pamatskolā, gatavojoties angļu valodas stundām, mana māmiņa gāja pie viņas priekš manis grāmatiņas aizņemties, lika priekšā kā labo cītības piemēru. Kaimiņiene mana.
Pēc tam viņa ar savu bučošanās partneri un apzeltītu pirkstu nozuda no mūsu mājas iemītnieku redzes loka. Pēc vairākiem gadiem manīta veikalā, stumdot ratiņus.
un opā, šodien nāk man klāt un saka: "atceries! atceries!". Sākusi studēt turpat kur es, jo "uzreiz jau gribēju šeit stāties, bet kaut kā nesanāca". Ļoti jocīgi čuķ ne pieņemt eksāmenu beibei, kas ir bijusi tāda kā vecākā māsa. Runā tā, it kā mēs būtu pazīstamas, lai gan nekad iepriekš viņa pat vārdu ar mani pārmijusi netika.
bet tas, kas šajā stāstā man visvairāk nepatīk. vai drīzāk mulsina. Ir visi tie ļaudis, kas pēdējā laikā sasparojušies, met pie malas savus darbus un hobijus un pievēršas agrīno sapņu un vēlmju realizēšanai. Es ļoti labi atminu, kā tad, kad ģimenei un radiem paziņoju, kur grasos stāties, ļaudis mēģināja mani atrunāt, vīlās un nogrieza uzturlīdzekļus, ķircināja, ka tur tikai "jocīgie" mācās, skaidroja, ka es ar to varu nodarboties kā ar hobiju, bet iztikas līdzekļus vajagot pelnīt "nopietnā veidā" etc. Un tagad, desmit gadus vēlāk šie paši ļaudis pēkšņi nāk laukā ja ne no skapja, tad no kumodes vismaz. Saprotu, ka labāk vēlāk, nekā nekad, bet man labāk patīk ļaudis, kas nemīž izdarīt savas izvēles uzreiz, kas netērē savus un citus resursus lieki. No otras puses - skaidrs, ka šie ļaudis ar savu "cito" pieredzi un briedumu (dievagodavārds, es labprāt tagad vēlreiz izietu augstskolas studiju kursu, tik daudz labāk es to zinātu, tik daudz labākā lietā varētu likt) ir krutāki, nekā viens lohs, kas tupējis vienā savā mājiņā un prom nav gājis. vienīgais, kas mierina, ir, ka pasaulē ir bijis arī tāds cilvēks kā Kants. |
|
|