| |
[Feb. 23rd, 2011|12:49 pm] |
kā to nosaukt - par ēdiena terōru vai kā? izplatīts pie vecākiem ļaudīm, kas uzbāžas ar ēdienu. un nevis vienkārši uzbāžas, bet noteiktu ēdienu, noteiktā formā, noteiktā laikā u.tml. Piemēram, ka ēdiens jāēd silts vai tūdaļ pēc pagatavošanas. un nekādi iebildumi, ka es mīlu remdenus vai aukstus ēdienus un karstus vnk nevaru sevī dabūt iekšā, vai arī, ka neesmu izsalkusi un man nav problēmu uzsildīt savu porciju vēlāk, nedarbojas un tiek uztveri kā nepakļaušanās ar visu no tā izrietošo apvainošanos un psiholoģiskās atriebības/terōra sekām. Piemēram, viens no lielākajiem bērnības skandāliem, kad apšaubīju tēva autoritāti (kas līdz tam bija kaut kas neiedomājams), bija tieši par ceptu olu, kuru viņš nez kāpēc gribēja man pasniegt, uzliktu uz baltmaizes šķēles, un nevis vienkārši baltmaizes šķēles, bet gan apceptas (ciest nevaru uz pannas, sviestā ceptu baltmaizi). šis brīdis iezīmēja sava veida iniciāciju pieaugušo kārtā. bet ar to pārtikas terōrs manā dzīvē nebeidzās. nākas iekļauties ģimenēs un ļaužu lokos ar noteiktiem ēšanas paradumiem, kas ir visai pretēji manai liberālajai pieejai, demonstratīvi sēdēt pie kopgalda un gaidīt, kad atdziest ēdiens, lai parādītu, ka nav starpības, vai tas atdziest katlā vai man priekšā uz galda, vai arī izspiest samocītu smaidu un rīt lejā "pagaršo, pagaršo, bet nu tu pagaršo" kumosiņu u.tml. |
|
|