| es atkal nevaru nepadalīties |
[Jun. 29th, 2010|01:52 am] |
un vēl man drausmīgi patīk mūzikas albumi, kas ir klausāmi no sākuma līdz beigām un visas dziesmas kopā veido ne tikai noskaņu, bet arī kompozīciju ar kompozīcijai piedienīgajiem līkločiem (vairāk pat nekā katrā dziesmā atsevišķi). Jo parasti es klausos klausos klausos, kamēr nodrillējas līdz neuztveršanas līmenim kāds ripulis un tad, pirms tā izmešanas no savas dzīves aprites, playlistē no visa piedāvājuma tiek iekopēti kādi 1-3 ausīs iekritušākie gabali. tādā ziņā atgriežos un daudz baudkārīgāk atgriežos pie kopozīcijām albuma, nevis atsevišķu dziesmu izmērā.
piemēram Max Richter "Blue Notebooks" nez kāpēc pēc visiem šiem lietošanas gadiem atkal uzpeldēja un klausos kā pirmo reizi. Nevar pat vienu skaņdarbu ieteikt vai neieteikt ieskatam, tas ir tas, ko veido secība, pat ja jaukta.
neveikls uzskates materiāls |
|
|
| tēmas |
[Jun. 29th, 2010|01:25 pm] |
tātad, E ir advancējies nākamajā līmenī. Tagad topā ir jautājums "Kāpēc". Bailes. Un dažādas variācijas par un ar kakāšanu un kakām. Un šoreiz tajā visā nav nekā organiska, viena vienīga tīra izziņa, izmēģinājumi un novērojumi for the sake of izziņa/izmēģinājumi/novērojumi themselves.
ā, un vēl ppēkšņa kautrēšanās no sava vai svešu kailuma. un pastiprināta interese par savām zīdainības bildēm un filmām. |
|
|
| |
[Jun. 29th, 2010|02:09 pm] |
|
vakarā, kad noskriesies tas karstums, ar E nomainīsim Mežparka zarnu nūjiņu šļuru pret slīkoņkarjeru Rīgas nomalē netālu no otrām mājām. Tas, kas pēc skrajmežiņa, pēc pļaviņas, ne pārāk tālu no fūru apvedšosejas. slīkoņu tamdēļ, ka tur daudz bērnu un pusaudžu aizgājuši. un aizgājuši gan tāpēc, ka krasta gandrīz nav - ūdens uzreiz ir baigi dziļš -, gan arī tamdēļ, ka tur lielākoties peldēties brauc (vai pareizāk sakot - iet) tie bērni un jaunieši, kuru vecākiem ir vienlaga, un kuri nevar bez pazemojumiem nokļūt Majoru promenādē vai Baltezera dzirdvilnīšos. |
|
|
| Himna |
[Jun. 29th, 2010|02:34 pm] |
Marijai |
|
|
| |
[Jun. 29th, 2010|10:36 pm] |
tātad, esmu atklājusi peldēšanās sezōnu. Necaurredzamā, suņu spalvām pārpildītā ūdenstilpnē, kuras krastos piebrauc taksis, no kura izkrīt 3 pālī un plavku vietās parastās apenēs esoši urlas, no kuriem vienam ir ieģipsēta kāja, tāpēc otri divi mēģina viņu nest, klupdami krizdami viens otram virsū, ieripinoties žagaru kaudzē un aplipuši ar smiltīm un žagariem viņi to nabaga bēdubrāli tomēr aizstibī līdz čilauta zōnai un visi draudzīgi kopā izrubījas ar degošām pīpēm zobos. visādi visādi muskuļoti garkrānu urlas un šmaras. Virs pastorālās ainiņas elektrības vados kā pauti karājās ar smiltīm piepildītas un augšā uzmestas zeķes dažādu mazgājuma pakāpju toņos. Mentu patruļmašīna piebremzēja un brīdī, kad es aveņu krūmājā pārģērbos (otro kārtu, tiesa, pirmo biju paguvusi jau nomainīt) palēnināti noripoja garām, nekaunīgi lūrot un pat negrasoties novērties. Vienīgais prieks bija pretējā krasta skats - apzaļumojumi mālainā ūdens krastā pret pelēkzilajām debesīm un pīļu ģimene gluži kā no 17.gs. holandiešiem. pilnīgi neticami, ka es jums saku!!! Pat pretējā krastā uz deķīšiem izsēdušies piknikotāji izskatījās kā no Dejeuner sur l'herbes (tiesa, visdrīzākais, ka tie vnk bija saules brāļi un alibabas laupītāji, kas dalīja šīs dienas zanačku).
apakaļ gāju caur jaunā projekta dzīvojamo rajōniņu un tā arī bija kaut kāda laika mašīna. trīs un četru stāvu mājiņas ar lodžijām un balkōnīšiem, uz kuriem atpūtas krēsli un koki lielos māla podos, pa starpu tiltiņi pār ūdensrožu ūdeņiem, eleganti iekārtoti rotaļlaukumi. uz saulrieta fōna pilnīgs Miami Vice (nu, vai vismaz Dzintari/Majori). |
|
|