|
[Nov. 25th, 2009|12:01 pm] |
šodien saņēmos un savam bibliotēkas dzērienam piejaucu klāt arī viskiju. nopīpējos pa ceļam, tagad uzkožu smalkas smalkmaizītes (vakardienas plānotā smalkā pica tā arī palika neuztaisīta), ar vienu aci lūkoju Antikrista finālu (a jūs zinājāt, ka tas ir veltījums Tarkovskim? - that explains all) un ziōju jums, ka man vairs nav mob.tel., esmu nesasniedzama, hā! |
|
|
|
[Nov. 25th, 2009|06:32 pm] |
tas ir pizģecs, jau vairaki cilvēki man ir likuši justies vainīgai, ka man ir pilnīgi po*, ka telefons ir pazudis. Jā, man ir cemme, ka cilvēks, kas to atradis, nav varējis uzzvanīt uz vienalga kādu no piefiksētajiem nr. un samenedžet atdošanu (no rīta uzlādēju bateriju tieši un kredīts ir pietiekams), bet gan savācis sev (jo zvanot uz manu nr. tas ir "ārpus zōnas"). Besīgi nevis tāpēc, ka man tagad nav telefons (nekad nebiju gribējusi mob., bet gan automātisko atbildētāju mājas telefonam...), bet gan tāpēc, ka cilvēki pipeles. Ko es varētu novēlēt? Nu, lai cilvēkam, kas to negodīgi lietos, auss sāpētu un nekadnekad nepārietu. bznn |
|
|
|
[Nov. 25th, 2009|08:38 pm] |
Mans mīļākais fakts par industriālā transporta būves vēsturi Latvijā ir tāds, ka Sarkanās Zvaigznes konstruktoru biroja viens no inženieriem-izmēģinātājiem, kas 'iemēģināja' puišu pēc darba sava prieka pēc saceptos sacīkšu (mazas kubatūras) motociklus un pēcāk arī piedalījās visādās (pat starptautiskās) sacensībās, izcīnot SZ kolektīvam dažādu krāsu pedāļus, ir ar uzvārdu SMERTJEVS un brauca ar 1 vai 13 numuru. starp citu, viņš vēl joprojām ir dzīvs.
vienīgais dikti vecs, nu, ne tāds vairs kā tajās melnbaltajās bildēs, svaigs divdesmitpiec-trīsdesmitgadnieks no trases nokāpis :D |
|
|