|
Apr. 29th, 2009|10:41 am |
No vienas puses jau it kā jauki, ka populāras estrādes dziedātāji un dziedātājas beidzot ir tādi, kam iir kaut nedaudz nostādīta un uztrenēta dziedamā balss (tipa, vairs nav 90` dziesminieki, kas pēc uzņemšanas uz krūts ir sadūšojušies uzrakstīt pietiekumu Dziesmai manai paaudzei). No otras puses ir neiespējami viņus paklausīties. Lielākoties tāpēc, ka ar spēju daiļi trallināt nepietiek. Ir jāspēj dziesmai piešķirt raksturu, bet tas neizdodas. Nezinu, vai tāpēc, ka dziesmu teksti truli, vai ari paši dziedātāji ir ļoti nesarežģīti ļaudis, bet ir grūti klausīties visas naumovas, stībeļus, ērgļus un šomases vairāk par vienu skandarbu - kas vispār pērk viņu ierakstus? (nemaz nerunājot par draugu kopiņām, kas bez muzikālās izglītības, ar ļoti nīkām balstiņām un milzīgi daudzām atsaucēm uz pasaules mūzikas vēstures šedevriem, dibina visādus - savā starpā grūti atšķiramus - bendus, kuru vienīgā vērtība ir histēriski labie nosaukumi. Tos, savukārt, var iedalīt "tipa nopietnajos" un "nenopietnajos, bet ņirdzigajos", no kuriem pēdējie parasti izceļas ar neordināru tēlu un parādīšanās veidu, koncerta inscinējumu. Varbūt, ja pēdējos pārdefinētu no (nožēlojamas)mūzikas lauciņa uz performances jomu, Latvijā varētu kļūt par vienu aizkustinoši radošu fenomenu vairāk)
a īstenībā vienlaga
http://www.youtube.com/watch?v=BNQLmHKlmiE |
|