|
Apr. 28th, 2009|11:37 am |
Man drausmīgi negribas iet un darīt to, kas man jāiet un jādara. Dedlaini tuvojas, a trauksmainības sajūta manī kā nav tā nav.
Tam ir divi iemesli:
1) Kopš bebja ierašanās esmu zaudējusi spēju uzkurbulēties uz cīņu. Piespiesti sevi darīt to, kas jādra, pat ja nav noskaņojuma, vēlmes un iedvesmas. Ilgu laiku atpakaļ nodezertēju pēdējo C daļas eksāmenu. Gatavojos, gatavojos, bet atbildēšanas brīdī iegāju un pateicu, ka nekārtošu. Diemžēl, izrādās, pasniedzējs jau bija sagatavojis man labo atzimi, atlika tikai muti pavērt un to saņemt.. garām. Tāpat varēju finalizēt savu lielo papīru laikā, taču nodezertēju, domāju, nevar darīt pavirši un tā. Paklausoties koleģu aizstāvības un palasot viņu darbus, secināju, ka mierīgi būtu tikusi cauri arī ar nedēļas piepūli. atkal garām. Tagad ir trešais iegājiens un man atkal gribas dezertēt. vnk. nav motivācijas.
2) Man ir totāli un absolūti apnicis pētīt pētīšanas pēc. Jāatzīst, ka neesmu bijusi godīga studiju laikā - pa samaksu esmu rakstījusi visādiem muļķa 'citu jomu topošajiem profesionāļiem' viņu darbus, pat MA papīrīšus dažiem dabūjusi un vienam Dr iesākusi un tā, līdz ar to, darot 3x vairāk, nekā oriģināli būtu nepieciešams, esmu zaudējusi jebkādu prieku bakstīt tekstus, kuriem nav nekadu tiešu tālejošāku seku reālajā dzīvē. Tagad jāfinalizē savs papīrs. Lieki teikt, ka darbs nevedas. Nav vēlmes, nav motivācijas, nav nekā. (un nu jau vairākus gadus arī nav nopietnības sajūtas....) |
|