|
Jan. 15th, 2010|06:12 pm |
Kasirša pastā paziņoja, ka nevar man izsniegt sūtījumu, jo man, redz, neesot piesūtītā kvīts līdzi. Uz ko es saku, ka lai tač paskatās savā grāmtā (ir tās, kur jāparakstās par saņemtajiem sūtījumiem), pase ir, uzvārdu un pers.kodu var verificēt (protams, jautājums par kaut kādu elektronisku sistēmu, kur ar viena klik palīdzību varētu noskaidrot jebko sekundes laikā, par nepavīdēja..), katalogs stāv jamai pielabās rokas. Bet šī nē un nē, redziet, rīgas nomales pasta nodaļā, kurai darba stundas pret brīvajām stundām ir proporcijā 1:3, viņiem esot tik daudz darba un tik milzīgas noliktavas, ka ar pirkstu pavilkt līdzi trim attiecīgajā datumā nākt-pēc-sūtījumiem uzaicinātajiem cilvēkiem, viņa nevarēja.
Protams, izlādējās telefons, mēģinot sazvanīt māju ar kōdu cedelēm. Protams, biju nekurienes vidū ar iztērētiem diviem latiem turp-atpakaļ ceļam, lai to visu uzzinātu. Un vislielākā cemme ir par to, ka dažreiz cedeles tiek datētas ar atpakaļejošu datumu, kā arī uzraksti uz banderolēm vēsta, ka "sūtījumu nav bijis iespējams nodot īpašniekam, jo kāpņutelpai ir norādīts nepareizs kods", taču tas, piemēram, netraucē iemest vēstījumu par neaiznesto paciņu pastkastē, kas atrodas IEKŠPUS kodētajām durvīm un tas, protams, netraucē piegādāt sūtījumus manam papucītim (un šī iemesla dēļ mūsu abu starpā ir nesamierināmas domstarpības), kas vienmēr cītīgajai nesējai iespiež saujā latiņu; arī pensijas nesēji šo apciemo pirmo, pirms visiem citiem alfabetiskajā sarakstā esošajiem un arī tieši šī paša iemesla dēļ. Un tā būšu es, kas lieksies deviņos līkumos un brauks desmit transportos, pasēm, cedelēm, asins ainām un dzimtas kokiem zobos, lai dabūtu savu paciņu, jo citādāk būs jāmaksā $ vai vispār sadomās un aizūtīs visu manu dārgumu krājumu atpakaļ.
divdesmit neatkarības gadi varbūt ir radījuši treknumu atsevišķiem valstsvīriem, kuru spēks ir riekstu rajona paaugstinātajā spiedienā, bet, kad es redzu bērnudārzus rīgas centra rajonā, kuros grīdas vēl jorpojām ir krāsotas ar brūno padlaiku krāsu un izliktas izdilušiem padlaiku tepiķiem un kad es esmu bērnu slimnīcā, kur pusdienās neapēstās pārvārītās 'ādiņu emulsijas' desu šķēles ir jāmet alumīnija spainī, kas netiek brīvdienās iznests un pašiem jāmazgā šķīvji un kad pastā kundzītes strādā pēc sapluinītiem kartonvākos iesietiem katalogiem ar kokvilnas diegā iesietu 3sant. pildspalvu, tad gribas jautāt: is this the best we could get? 20 years, man!!!
tad nu nekas cits neatliek kā sēdēt salā uz trepītēm, pinkšķēt par pasaules netaisnībām un vēlēt visiem tiem pinpīgajiem pinpjiem un pežīgajām pežām taisnās zarnas vēzi. Cietiet, bļaķ! |
|