| Stīmpanks tventīfērst |
Mar. 20th, 2017|07:48 pm |
|
kas gan to būtu domājis, ka ikaruss darīs man lāga - iekāpt tādā, sagrabējušā, smirdīgā, cietiem plastmasas krēsliem, kuros šļūkā uz pagriezieniem šurpu turpu. Tas, ko parasti daru, iekāpjot sabtransā - palūkojos augšup, kur ir kameras, lai nenosēstos zem kādas no tām; ir piedzīvoti priecīgi mirkļi, kad viss salons iepazīstas ar kādas stāvošas vai sēdošas personas aktivitātēm mabilā, jo persona atrodas tuvu pie kameras un tās uztvertais saturs tiek dāsni noraidīts uz visiem simtpiecdesmit digitālajiem ekrāniem, kas ir izvietoti sabtransa salonā. Tātad, paceļu acis uz ikarusa griestiem, noskenēju bleierner Himmel un atskāršu, ka nav - kameru nav! ekrānu nav! pizģec! varu izvelties jebkurā no krēsliem, sastutēt ceļus uz rokturstieņiem un kājas uz krāsniņām un, ar vienu roku urbinot degunu, otrā šķurināt mabilu īpaši pikantās sadaļās, kas ir pierezervētas lietošanai mājās, aiz slēgtām durvīm, zem deķa. Smirdīgais Ikarus, es nekad nevarēju iedomāties, ka tu kādreiz man patiksi! :* |
|