|
[Nov. 10th, 2009|09:51 am] |
var iemācīties nebaidīties, vai, nu, tur būt fiziski izturīgākam vai pacietīgākam vai iecietīgākam, bet stresa situācijas ir tās, pret kurām norūdīties ir visai - vismaz man tā šķiet - neiespējami. Ja kādreiz dedlaini, atskaišu tuvums un jebkadas citas pātadziņas ļoti labi nostrādāja, lai sakoncentrētos un visu intensīvi un auglīgi nokārtotu, tad tagad pat doma par kaut kādiem dedlainiem vai noliktu-darīt-nepieciešamību dzen ārprātā. Smadzene saspringst gluži kā krampī sarauts muskulis un ne uz priekšu ne atpakaļ. Pastrādāt nevar, jo šāds stāvoklis rada tādu trulu nogurumu, nespēju koncetrēties. Pagulēt un atpūsties arī nevar, jo prātā tikai viena doma par to, ka jādara un ka nav vēl izdarīts. Vai nu dzert vai drāzties. Es gan labāk atsaku darīšanu vai nākamreiz atsakos uzņemties darbus. Nu, tur spēku samērošana ar ierēķinātu atpūšanās devu. līdz ar to zināmā mērā esmu kļuvusi nīka un slinka :D Cheerz! |
|
|
Comments: |
| From: | josie |
Date: | November 10th, 2009 - 10:53 am |
---|
| | | (Link) |
|
vecums ;)
| From: | marija |
Date: | November 10th, 2009 - 12:56 pm |
---|
| | | (Link) |
|
man šķiet, šo problēmu sauc par laika plānošanu.
nē, to sauc par stresā atmirušām nervu šūnām :D | |