|
Nov. 7th, 2009|11:41 am |
ko es varu teikt? nu, to, ka man ir skumji, ka ļaudis rauc prom. nē, ne jau viņu dēļ. sevis dēļ. jo, redzi, man te pietrūkst jautrības, man te pietrūkst jaunrades, nu, tāds eksplozīvs genesis katru dienu. jo dievagodavārds man šķiet, ka nav labāka laika, lai kļūtu par Hugo Balliem un Eimijām Heningsām, lai to visu uzspridzinātu, bet, vai to var izdarīt, ja jaukie un interesantie cilvēki ir vnk prom un šepatējie jaukie un interesantie ir depresīvi vai meklē maizes garoziņu? Trūkst nevis labuma vai novērtējuma, bet gan JAUN-RA-DES, īstas, cīšas, nepastarpinātas
dievagodavārds es esmu naiva un ticu, ka var to kolektīvo šejienes dzīvi labāku uzradīt. Nu, tādu, kurā iemiesot visus savus ideālus par brīvo un taisnīgo. tādu, kas pēc tam uzdotu toni visām citām tautām un valstīm, kas meklētu ceļu pie īstenas atsvabināšanas. un to izdarīt var tikai tagad, kad ir totāls bezpreģels. ar masu. ar radikālu jaunradi. bez piekāpšanās. visi tie, kam smadzenes galvā
jāatzīst, ka man varbut ar galvu nav īsti kārtībā. jo, redziet, es tmēr izdmāju, ka nevēlos mājdzīvniekus, normālāk būtu kultivēt tos dzivniekus, kas ir pielāgojušies dzīvei pilsētā, mums, piemēram, kapos ir žurkas, peles un eži, dažādu veidu kukaiņi un putnu šķirnes. arī kaķi, protams. tad nu tos var barot un uzpasēt no pāri darītājiem līdzigi kā to dara ar meža zvēriem mežā. Mājdzīvnieki ir perversija, jārūpējas par dzīvniekiem, kas dzīvo paši savās vidēs, pat ja tā ir pilsētas ietvaros. un mājaugi tieši tāpat - visas savas dilles un kliņģerītes izsēju randomā kapos, lai visiem maniem kukaiņiem un ežiem ir daudzveidīgāka ēdienkarte un arī augiem nav jastreso, vai saimniece aplies vai nē, jo var jau ar spainīti ārā iziet apliet, ja vasara sausāka padevusies. žēl, ka nav iespējas veidot kompostu, riktīgi nomācoši visus tās gurķu mizas un iepuvušos ābolus musarā kopā ar piena pakām un alus pudelēm mest, tā kā mūsu mājas saimnieks neatbalsta atkritumu šķirošanu.
un tad vēl, kad es satieku nēģerus vai gejus, tad man ļoti, ļoti gribas pajautāt, kā viņiem iet, nu, kā ir dzīvot tādam LV? Invalīdiem un garā vājajiem gribas jautāt viņu diagnozi un zināt, kā ir vadīt dienas šādi, kas trūkst un kas ir par daudz. pirmkārt jau gribētos zināt, vai maz ir pieklājīgi un ne pārāk aizskaroši uzdot šādus jautājumus? Jo, redzi, tas viss man ir svešs, bet gribētos ta zināt
un tā tālāk un tā jprojām. |
|