|
Nov. 1st, 2009|11:36 am |
Redziet, mans viens no visu laiku mīļākajiem žanriem literatūrā ir biogrāfija (tiesa, līdz ar neta parādīšanos ir mazinājusies nepieiešamība meklte šādas grāmatas...). Un jo vairāk es tās lasīju, jo cīšāk manī nostiprinājāš pārliecība, ka (ne tikai mākslas vēsturie ir patvaļīgs un parazītisks konstrukts, bet arī) pati māksla ir žalkoje podobije. Proti, viss tas, ko 'māksllinieki' ir ar lielām ciešanām un mokām, izmantojot visdažādāko metodoloģiju (sākot no vientulīgas dzeršanas līdz pat kolektīvam seksam diloņslimu prostitūtu midzenī) ir centušies uzradīt kā 'sava gara manifestāciju', tērtētie ļaudis izdara viens un divi un gatavs un vizuāli ievērojami iespaidīgāk, nekā jebkurš 'profesionālais' mākslinieks. Paskatās tik trako zīmējumus, 20gs, moderinsms ar visiem futūrismiem, sintētiskajiem kubismiem un zinātniskajiem postimpresionismiem tāda vāja atblāzma vien ir*
Margaritas Zālītes "Eksotisko cilšu" V ieraksts lieku reizi man par to atgādina. Un vēl lieku reizi pārliecinos, ka naivisma kūrētāji un interpretētāji LV ir absolūti lokši, tā kā neapstrādā šo auglīgauglīgo lauku.
*vienīgais šajā visā stāstā mulsinošs ir tas, ka - nu, cik man ir zināms - tomēr ap šo laiku vismaz vizuālajās izpausmēs ir strukturēta ikonogrāfija, krāsu etc. 'mācība', pēc kuras kaites tiek diagnosticētas un to attīstiba - izsekota. ar vizuālitelpiskajām 'laika' mākslām a ļa teātris gan varētu būt pulka interesantāk un sarežģītāk |
|