30 January 2012 @ 09:26 pm
 
es sapratu, ka viena lieta, par ko ar mammu nedrīkst runāt, ir nākotnes perspektīvas vai tamlīdzīga figņa. Ja es jūtos puslīdz laimīga un ar dzīvi apmierināta ar visu to, ka man nav konkrētu nākotnes plānu, tad viņa šo manu vieglumu var pilnīgi bezceremoniāli kājām sabradāt un es varu sākt panikot.

Viss, ieelpa, izelpa. Atkal esmu puslīdz apmierināta.
 
 
( Post a new comment )
[info]chaika on January 31st, 2012 - 09:39 am
A Tev daudz pazīstamajiem ir tā perspektīva?
(Reply) (Thread) (Link)
zamza[info]arc on January 31st, 2012 - 05:41 pm
nu, mammām jau galīgi neinteresē bērnu paziņu perspektīvu esamība / neesamība. nu varbūt interesē, bet nez vai kā arguments, ka "man nav nopietnu nākotnes plānu, tāpat kā 90% manu draugu".
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
eič sī[info]hellcat on January 31st, 2012 - 07:39 pm
tieši kaut ko tādu es te taisījos rakstīt. Bet vēl vairāk par to perspektīvu neesamību kritiku, mani tomēr apbēdina tas, ka manējā uz katru riskantu soli skatās ar aizdomām un ierosina "labāk nemēģināt, visdrīzāk ka tāpat neizdosies" taktiku.

Starp citu, sāku iet uz tango klasēm, vakar biju uz otro. Pasniedzēja par mani trešajai personai bija izteikusies, ka es esmu laba dejotāja. Būs jāsāk kalt plāni par došanos uz jūsu pusi :)
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
zamza[info]arc on January 31st, 2012 - 07:59 pm
ļoti labi, brauc tik šurpu!

mani vecāki tik sen vairs nav šaisaulē, ka es pat neatceros, ko viņi teica par manām idejām. es pat neatceros, vai viņi kko teica, kad es principu pēc aizgāju prom no it kā ārēji laba darba lielā Ljas uzņēmumā uz mazu, ne pārāk stabilu kantori (to gan viņi nezināja, ka kantoris jocīgs) un vēl pēc 3 mēnešiem uztaisīju kopā ar draugiem pats savu kantori.

ā, kad vēl agrāk aizgāju no trauminstitūta uz bibliotēku par programmētāju, māmiņa teica, ka tētim šī ideja nepatīkot (mans institūta šefs bija tēta eksklasesbiedrs un bija tētim žēlojies, cik neapdomīgi es rīkojos no perspektīvas viedokļa). atskatoties atpakaļ, varbūt tā bija sava veida taktika pateikt, ka viņai (māmiņai) arī nepatīk, un tētis man personīgi savu viedokli nez kāpēc nemaz neizklāstīja. bet nu, no otras puses, mani galīgi neinteresēja viņu viedoklis šai jautājumā - es takš biju dabūjis darbu PROFESIJĀ, 20 gadu vecumā, kas toreiz (1992. gadā) bija ārkārtējs izņēmuma stāvoklis. un man ĻOTI PATIKA mans jaunais darbs, gan pirms tā uzsākšanas, gan strādāšanas laikā. tik ļoti, ka es atkal esmu atpakaļ programmēšanā;-) nevis plāno papīra galdiņu urbšanā.
(Reply) (Parent) (Link)