manai šābrīža dzīvei pietrūkst nojautas par beigu termiņiem. ir tā, ka vienmēr līdz šim, lai ko es arī darītu, es zināju, kad tas beigsies, visas tās nogurdinošās, iespējams, pat nepatīkamās lietas. mācības, darbs, pienākumi. kad es mācījos, vienmēr zināju beigu termiņu, kad es strādāju vasaras darbus, vienmēr skaitīju dienas līdz beigām, pēdējā nedēļā pat stundas. savā iepriekšējā darbā termiņi bija nedaudz neskaidri un izplūduši, nu gluži kā tādā skolā, kur iedod termiņa pagarinājumu kursa darbam. sākumā domāju, ka pēc pārbaudes laika iešu prom, vēlāk, ka pēc jaunā gada, tas gan nedaudz ievilkās, bet tomēr es aizgāju.

bet tagad man ir zuduši atskaites punkti, no kura līdz kuram lai es dzīvoju. nu taču nevar būt, ka kārtīgs mietpilsonis dzīvo kādus 40 gadus tādā ritmā 11 mēnešus darbus, 1 mēnesi atvaļinājums. nespēju atvaļinājumu uzskatīt par atskaites punktu, lai gan tie neapšaubāmi priecē un patlaban ir tā, ka es dzīvoju atvaļinājumiem.

vēl jau ir cerības uz dekrēta atvaļinājumiem. pagaidām tā ir mana vienīgā cerība, ka kaut kad nākotnē es attaisnojošu iemeslu dēļ varētu nestrādāt. mans nākamais neskaidrais atskaites punkts. un pēc tam pensija.

tieši tā iemesla dēļ, ka es pasīvi meklēju veidu, kā izbēgt no pienākumu apziņas, es vienmēr priecājos par globālajām katastrofām. šī laikam ir pirmā reize, kad es to atzīstu skaļi. es vienmēr ar iekšēju nemieru gaidu, kas tad vēl traģiskāks notiks un kādā mērā tas ietekmēs manu apkārtni. līdz šim vēl nekas nav būtiski ietekmējis, bet iespējams, ka es no visas sirds priecātos, ja tagad mūsu teritorijā sāktos karš, nemieri, plūdi, zemestrīces, cilvēku panika. ar piebildi, ka tas neskartu manu dzīvību un veselību.
haoss, kas radītu vispārēju jucekli, uz kuru varētu nogrūst visas vainas un it kā nerealizētos sapņus.
protams, ka man būtu nedaudz bail, bet tās būtu tieši tādas pašas bailes kā ejot uz darba intervijām, liekot gala eksāmenus, aizstāvot diplomdarbus un kāpjot autobusā, lai brauktu uz vairākiem mēnešiem prom no Latvijas. bailes no nezināmā.

pirms 5 minūtēm iepazinos ar gati, smuks un ļoti runātīgs. viņa draugs pat gribēja mūs palaist vienus pašus liftā braukt, lai nemaisītos pa kājām. nu viņš jau nemaisījās, tāpat es viņu nepamanīju. abi pavadīja mani pat līdz durvīm.

pieņemšu dabas kataklizmas par atskaites punktu. no vienas līdz otrai ar cerībām, ka drīz būs nākamā.