vakar biju apskatīt to milzu vagīnu pie sapņu fabrikas, ja es nezinātu, ka tā ir vagīna, nemaz ar nepateiktu, biju vīlusies, nekā tur tāda nebija, pilnīgi, pilnīgi nekā, drīzāk sažuvis ābols sintētiskā krāsā, kurā cilvēki lien iekšā aiz savas ziņkārības, es pat speciāli gāju garāko ceļu, lai nokļūtu līdz sažuvušam ābolam, bija tik karsti, bet es gāju garāko ceļu, kas to varētu iedomāties.

un maskavas forštatē klīst suņi bez saimniekiem, ar siksnām kaklā, bet saimnieku nav, varbūt neredzamie cilvēki, varbūt, varbūt, bet man gribas padziedāt par to, ka pirms fāzes nevajag mainīt vietām ar pēc fāzēm, bet tas nav pa tēmu, tas ir par vakardienu. gandrīz apraudājos, tik vairs neatceros iemesla.
es. es zinu tikai to, ka vīrietis ir tukšums, es esmu tukšuma laulene, apnikusi bez gala.

nu kā var nepriecāties, ja swh sāk atskaņot vienu no mīļākajām dziesmām

i want the sun
if it's not here soon
i might be done
no it won't be too soon till I say goodnight moon

šodien kolekcionējam mazos dienas priekus