dzīvojot ar naivām cerībām, ka varbūt kādreiz dažām no tām grāmatām, kuras man ir gribējies iegādāties savā īpašumā, nevis vienkārši paņemt no bibliotēkas, cenas kritīsies vai tiks sarīkota kāda izpārdošana, vakar krietni aplauzos. tās grāmatas ir palikušas vēl dārgākas kā pirms mēneša.

mums te virtuvē uz galda bija liela bļoda ar končām, es vienā reizē nedaudz sagrābos, aizgāju otro reizi un sagrābos vēl vairāk. tagad man tā kauns skaļi čaukstināt papīrīšus, jo padomās, ka es nekaunīgā kārtā esmu par daudz končas savākusies. divas jau paslēpu kastē kādiem citiem ne tik labiem laikiem. un arī tāpēc, ka kāds var pienākt pie galda un ieraudzīt konču kaudzi. nē, nu patiesībā vairs nav kaudze, nu jau ir čaukstošo papīrīšu kaudze miskastē.

satiku sievieti no citas planētas, viņa nemaz nemaskējas, viņai ir tāda resna, strupa antēna galvā un iet pa ielu, seja platā smaidā. reiz es viņu jau redzēju, kaut kad pirms pusgada, jau tad es zināju, ka viņa ir no tiem svešajiem, antēna joprojām tā pati, perpendikulāri galvai, pastaigājas brīvības - dzirnavu ielas rajonā. tas smaids viņai neparasti plats, jei bogu, saņem enerģiju no kosmosa laikam.