Nu neesmu es bēdīga, skumīga vai vēl sazin kāda. Kāpēc citiem šķiet, ka man ir slikti? Agrāk man teica, ka izskatos un izklausos pārāk nopietna. Tagad visi jautā, kas man kaiš. Nekas nekaiš! Dažiem pat rodas pamatotas aizdomas, ka man ir depresija, jo izskatos apātiska. Viņi visi par mani zina labāk, vai ne?

Esmu ar sevi apmierināta (nejaukt ar piešpietiekamību) un laimīga. Savā izpratnē. Vai tiešām man mūžīgi jāsmaida, lai viņiem liktos, ka ar mani viss kārtībā?

“Ar laiku viņš bija ieguvis spēju saplūst ar apkārtni – ar grāmatplauktiem, dārziem, aizkariem, durvīm, ielām – izskatīties nedzīvs, nepieradušai acij gandrīz nemanāms. Svešiniekiem parasti bija vajadzīgs laiks, lai viņu pamanītu pat tad, ja viņš bija ar tiem vienā istabā. Vēl ilgāku laiku vajadzēja, lai viņi pamanītu, ka viņš nekad nerunā. Daži to tā arī nepamanīja.
Esta pasaulē aizņēma ļoti maz vietas.” /A.Roja – Mazo Lietu Dievs/

Dažkārt man arī gribētos sev tādu spēju – tikt nepamanītai, lai neviens neuzdotu liekus jautājumus. It īpaši pēdējā laikā…