Prakses pasniedzējai nepiemīt tā labākā spēja psiholoģiski motivēt uz produktīvu darbu. Sēž un burkšķ ''ātrāk, ātrāk, ātrāk'' un tad visiem viss vnk krīt ārā no rokām. Kas attiecas uz mani, es to varu darīt ātri vai lēni tur jau ir skaidrs, ka labi nebūs nevienā gadījumā :) Nu jau esmu pieradis pie tā. Cemmi uzlikusi, nu i jādzīvo ar to. Galvenais, ka šodien pozitīvas lietas uzzināju par savu otru prakses pasniedzēju un prātā iebļāvos ''tas ir tik mīīīīļi!^^'' [jā, tādā blondā tonī, pats sabijos] Nu es nešaubos par viņa superīgumu it nemaz.
Šovakar pienācīgi jāiebrauc pasaules gala dienā ar neskaidru, bet jautru prātu. Tāds ir šī vakara/nakts uzdevums.

Iebraucis savā hudā atkal sastopu klaiņojošu suni. Riktīgs vācu aitu suns. Noskrējies, spēlēties gribās. Ar tanti nodevām poličiem. Tālākais suņa liktenis nav zināms. Jācer, ka saimnieks atradīsies.

p.s. ar to darba daudzumu, kas priekšā, man it nemaz nekas nebūtu pretī, ja rīt te nogāztos komēta un visi aizrītos ar putekļiem.