17 Oktobris 2010 @ 16:27
There is always a reason to smile  
šodien tikai atgriežos mājās. Ārzemnieku notrenkāts. Dzenās man pakaļ ar saviem fotoaparātiem un high five. Weh. Ja es domāju, ka esmu frīkains, tad klubā pastāvot malā un lēnām sūcot spraitu un graužot ledu [jā, zāles un alkohols nebūtu bijusi laba kombinācija], tad nu.. ego boost.
Un pazīstamas sejas var samanīt visur, kas reizēm nerullē.
Labs iespaids palika par taksistiem. Vienkārši mums patrāpījās sakarīgi cilvēki, vai arī mana draudzene ar savu izcilo komunikablitāti un runas spējām var būt draugs visiem. Čalis ar ko vakara gaitā sagājās D. man likās redzēts. Nespēju atcerēties kur un kā. Ceru, ka viņš mani ar ne.
- no viņa gan es šovakar neesmu dzirdējis ne vārda.
- jā viņš ir izcili rupjš tāpēc never muti vaļā. aiz katra otrā vārda seko lamuvārdu kaudze.
Jāteic,  tas bija veikli. Lai vai kā, nepiš ko viņš par mani padomāja.

Kakls sāp kā sāpējis. Skaļa mūzika un cigarešu dūmu kaudze nespēja neko dziedēt. Žēl. Sekss ar nelīdz, bļe. 6 no rīta parradušies mājās, bet mums vēl bija spēks lupīt filmu. A to visu sestdienu pavadīju gultā ar kaķīti.

 
 
trokšņi: Efterklang