Bieži vien uzdodu sev šo urdošo jautājumu – vai esmu labākā sevis versija? Nav runa par karjerismu vai to, cik veiksmīgi kā skrūvīte iederos kapitālistiskajā mašinērijā. Drīzāk par to, kādā mērā man ir izdevies sevi apzināties. Vai vispār nodarbojos ar to, kas man ir atbilstošs? Mums visiem taču ir kaut kāds rakstura un īpašību kopums, tās mūsu šķautnes, kurās esam maksimāli spējīgi. Nezinu, varbūt tā domāt ir lieki un pat augstprātīgi, taču jāatzīst, ka dzīvē nav nekā skumjāka par izniekotu laiku, darot to, ko nevajadzētu darīt. Un šeit es nerunāju par tādiem "mazā kalibra" darbu darītājiem, it kā tie būtu nenozīmīgāki par citiem. Var gadīties, ka arī visi tie sarežģīto profesiju milži, kurus mēs uzlūkojam kā veiksmīgus savā karjerā, ir vienkārši ņēmuši un rāvušies pa dzīvi, jo kādu ir bīdījuši vecāki, citam tā un tā nodarbošanās no malas izskatījusies labi, jo jāattaisno dārgajās augstskolās iztērētie gadi un nauda un vēl citi iemesli. Bet sirds viņiem ir pavisam kaut kur citur, iespējams, kādā daudz vienkāršākā jomā un tā arī nav sanācis tajā sirdī ieklausīties. Skaidrs, ka arī te ne vienmēr viss ir tik vienkārši. Bieži vien mūsu izvēlētās nodarbošanās pavisam negaidīti pieprasa no mums pavisam citas spējas un izspēlē negaidītus scenārijus, pat ja iepriekš esam centušies to visu apzināt. 

 Es dažkārt sev atgādinu, ka tādā plašākā būtībā es neesmu ne ar ko cēlāks par visparastāko ceļmallapu. Arī tā tiecas pēc Saules. Un man šķiet, ka tieši Saule mums māca vienu ļoti elementāru lietu – lai kā tu pretotos, visam zem šīs Saules tāpat būs lemts augt un iziet savu "apli". Bet, pirmkārt, tieši augt. Saule mums to visu saka priekšā. Kas būs aiz tās, man nav ne jausmas, un varbūt, esot šajā pusē, tas pat nav būtiski.