Lai nepazūd. 

Prudona pirmais nopietnais teorētiskais darbs Kas ir īpašums? tika sarakstīts, pateicoties oficiāli piešķirtai Bezansonas akadēmijas stipendijai. Censdamies pierādīt, ka jebkurš īpašums savā būtībā nav nekas cits kā zādzība, Prudons uzskatīja, ka sabiedrība nepieciešami nonāks pie tāda savstarpējo attiecību modeļa, kurā vārds “republika” atgūs savu primāro nozīmi — res publica (lat. — kopīgā manta). Ideja kā tāda nav jauna. To, ka nav iespējams kļūt pilnīgi brīvam, neatsakoties no privātā īpašuma, uzskatīja jau kiniķis Diogēns. Un gluži praktiskā veidā. Kādā vēstulē, ko viņš esot rakstījis savam skolniekam Kratētam, Diogēns saka : “Mani ir sasniegušas ziņas, ka tu esot aiznesis visu savu īpašumu uz tautas sapulci, nodevis to dzimtenei un, stāvot tautas priekšā, paziņojis: “Es — Kratēts, Kratēta vergs, Kratētu brīvībā laižu.” Tad visi pilsoņi esot izteikuši savu prieku par tavu velti un savu sajūsmu par mani, kas izaudzinājis tādu cilvēku, kā arī vēlējušies uzaicināt mani pie sevis uz Atēnām, bet tu, zinot manu attieksmi, tam esi pretojies. Es uzlielu tavu prātu un sajūsminos par tavu velti, jo tu ātrāk, nekā es gaidīju, esi pārvarējis savus cilvēciskos aizspriedumus. Atgriezies ātrāk, tev vēl daudz jāvingrinās, bet ilgstoši atrasties sabiedrībā, kurā nav tev līdzīgu, ir pārāk bīstami.” Jau šeit attiekšanās no īpašumu ir atspoguļota ne tikai kā psiholoģisks, bet arī sociāls akts. 

Pasaule ir kļuvusi savādāka nekā Prudona laikos. Indivīda tiesības lielā daļā valstu kļuvušas par neaizskaramu un svētu valsts uzbūves principu. Globalizācijas procesu rezultātā aizvien šaurākas kļūst konkrētu valstu valdību funkcijas, ietekme un atbildība, taču anarhistu prasības nav mainījušās. Daudzas, it īpaši oficiāli reģistrētās organizācijas, savās deklarācijās ierakstījušas tēzi, ka anarhija ir ideāls sabiedrības modelis, uz kuru iespējams tikai tiekties, taču nekad to nesasniegt. Pēc nežēlīgajām anarhistu sagrāvēm 20. gadsimta pirmajā pusē un sarkanā terora viļņiem 60.—80. gados, aizvien biežāk anarhisti izvēlas izskatīties vairāk pēc pacifistiem vai “zaļajiem”, nevis melnās pašnāvnieku drēbēs tērptiem spridzinātājiem. Aizvien reālākas kļūst lokālās iespējas izveidot nelielas, bet saviem ideāliem atbilstošas komūnas, kurās piepildīt visilgotākos mērķus. Ir anarho-nūdisti, anarho-feministi, eko-anarhisti un kristīgie anarhisti, nemaz nerunājot par anti-makdonaldistiem vai anti-kokakolistiem. Domājot Marksa un Prudona kategorijās, aizvien plānāks kļūst organizētā proletariāta slānis, kas strādātu milzīgās un slikti ventilētās rūpnīcās — vidē, kur anarhisma sapņi visauglīgāk spēja pārtapt skrejlapu, biedranaudu un demonstrāciju realitātē. Mūsdienu anarhisti strādā pie datoriem un interneta vidē spēj izbaudīt visplašākās vienlīdzības, individuālisma un brīvības iespējas. Galu galā — interneta sabiedrība ir dzīvs pierādījums tam, ka anarhisms nav tikai īgnu intelektuāļu murgs, ko dzērumā pārpratis bariņš atslēdznieku. Gluži otrādi — tas izrādījies dzīvelīgs cilvēka uzvedības modelis, ko brīnumainā kārtā līdz šim vēl nav iznīcinājis neviens veiksmīgs mēģinājums ieviest dzīvē.

/Ilmārs Šlāpins/

Velns ar Dievu sēž pirtī un štuko ko tādu sadarīt. Tādu riktīgi smieklīgu. Davai, radām cilvēku. Es raustīšu viņu no vienas puses, Tu no otras. Mums visiem kopā būs labi pavadīts laiks un nebūs garlaicīgi.''