''Durvis vispār nevajag vērt vaļā – visiem, kuriem jātiek iekšā, pašiem ir atslēgas. Ja kādam to nav un viņš skaļi dauzās pie durvīm, tam ir kāds iemesls.''

''Varbūt godīgums detaļās ir viss, kas man atlicis. Bet viss jau arī sastāv no detaļām. Un tad labāk, lai tās būtu godīgas, pat ja kopums beigās izskatās visnotaļ šaubīgi. Par kopumu atbildēt tāpat nevaru. Mans darbs ir vērot, secināt un noliegt. Un mazgāt traukus.''

''Kā gan es to varētu zināt? Ko viņš domā – ka es pats sev darītu pāri? It kā man nepietiktu ar visu, kas man tāpat jau nodarīts? Rētas. Sasodīts, man dvēseles vietā ir rēta. Mana esība ir iekaisusi brūce. Es taču mirstu katru rītu, atverot acis. Rētas, jēziņ... Man liekas, tās vienmēr tur bijušas. Pie kā esmu vainīgs? Pie kā tieši es esmu vainīgs? Dievs, nu esi vecis, pasaki man! Slabo? Tev slabo, Dievs?

Tā jau man likās.''

/A.Hiršs, Satori.lv 'Lūgšana'/