Ļoti labi vakar izstaigáta ziemas pasaka. Gulbjus neatradām, pīles gan dabūjām sev pie kājām.
Apciemojām brāli un prieks, ka cilvēkam pilnīgi cita aura rodas vietā, ko viņš apdzīvo.

Šodien pie loga -10 man saka.
Istabā saulīte ar zobiņiem.

Rīklê tek kafija sr kanēli.

atļāvāmies atkal palaisties miesās.
Atkal pīles devāmies barot. Tagad liekas, ka mans pienākums ir aizvazāties pie tām katru dienu. vispār jau man sirdsapziņa svilst, kad to daru, bet tad dabūju ar tādu bomi kā ''a uz patversmi suņus vest pastaigā var, ja?''

rīts meditatīvs. piecas minūtes nodevos vizualizācijai ''rīts mežā'' lotusā sēžot, saules apspīdētu seju.

Tagad jāatgriežas savā garlaicīgā cilvēka ādā, kuram jautrs pavadīšanas laiks šķiet skatīties The Grand Tour.
un velns ar ārā, kāpēc ne!

Mazs piemērs no Džeremija Klārksona kā nepieķerties lietām, vietām and so on . Ļaut labākajiem draugiem uzspridzināt savu mitekli.
Lūk tas ir iekšējs miers un harmonija uz ko tiecos . no fucking attachment.