Lohi.

Kad nav kur žulti izgāzt.

vājprāta nedēļa kaut kāda. pat ne nedēļa, vienkārši jūnijs iesācies. Viss sakās ar pirmo datumu. Laiks nostājās pret mani.
Izdirsts augšējais gals darbā, sapisies pats savos mēslos, beigās brauc vēl augumā, taisa par vainīgu. Nepateicīgās žurkas. Plus murgu dzen maniem sen teiktiem vārdiem, makaronus kabina uz ausīm un vēl tādas pērles sabirdināja pa gaisu, ka brīnumjaukas atklāsmes nāca pār mani.
pretīgi sajūties un visus nahrenizēt gribi. Cilvēku, ko reāli gribējās apsveikt jubilejā, tā arī neizdevās, jo maldījos pa pelavu mākoni. maitas.
Un ar to jau nepietiek, rezultāts tāds pats. Lamas, grafika izjāšana, nekāda pretīmnākšana..
Dusmas pāraugušas niknumā. Tādā, ka aizgaja līdz sarkasmam ik uz soļa, ik uz seju. pizģets lidoja pagaisu un atbalsojās sienās.
rezumē? viena šāda reize, otra šāda reize.. un trešā nebūs. jo nebūs pret ko, nebūs ar ko.

Tagad mesties pie miera un rīt celties, mērot ceļu rietumu virzienā iekarot upi. Izlaivošu visu žulti ārā. lai svīst. Lai ziemelis aizpūš tālu. un Gars lai top tīrs.
tā lūk.