ak jā, šodien, teorētiski vakar, tēloju Santa Claus no Somijas.
Prieks palīdzēt! :)

Jāatceras, ka šodien jāplūst. Bez plānošanas, visi paši lielu un gudri.
Tāda sajūta, ka jaunajā ērā iekāpjot būšu mazliet pid...s
Tāds viss no sevis.
Hm.
Labi, bet ne par to.

Davai, Gaišus un mierīgus ziemīšus.
ejam pielūgt sniegu.

Mazliet sajūta, ka kaut kas ļauns manī aug. sēž. pamodies.
drausmīgi.
Tagad ?
klusā, svētā laikā..

pamodies mazliet ar sliktu dūšu.
no sevis, vai?

Vakar taču sasmēlos tik skaistas emocijas. Kāpēc tās nevar saglabāties ilgāk.
Un liekas, ka tā vienmēr.. viens vienīgs mirklis, brīdis. Aj, Ziedoni, taisnība Tev vien būs.

“Dažkārt dekorācijas sagrūst. Piecelšanās, tramvajs, četras stundas kantorī vai fabrikā, maltīte, tramvajs, četras stundas darba, maltīte, miegs: pirmdien, otrdien, trešdien, ceturtdien, piektdien, sestdien vienādā ritmā – šis ceļš lielākoties tiek noiets bez pūlēm. Taču kādu dienu parādās “kāpēc?”, un viss sākas šajā izbrīna iekrāsotajā nogurumā. “Sākas” – tieši tas ir svarīgi. Nogurums rodas automātiskas dzīves darbību beigās, bet reizē tas atklāj apziņas kustību. Tā pamostas un izraisa tālāko. Tālākais ir vai nu neapzināta atgriešanās ķēdē, vai arī pilnīga pamošanās.”