pārslēdzu radio staciju, lai negaudo neviens un te sāk skanēt Titānika gabals.
jej bogu nu. emocija griež vilni. nē.

garšíga ziemas téja. ārā nenormāls draņķis. Bet pieļauju, ka šodien kaut kā mājup jātiek.
elektrība raustās un es šķaudu.

Vecā liepa neizturēja. Šķūnītis lupatās un arī mašīna apskādēta. Tādos brīžos es vienmēr cenšos meklēt sakarību. Kur te ir tas likteņa pirksts. Par ko tas. Kāpēc? Protams ir noticis mazākais ļaunums un tā vietā, lai ietu nodzert smadzenes, normālam cilvēkam, kam vērtību sistēma ir pareizajā vietā, vajadzētu atviegloti uzelpot. Bet .. a to tagad vainīgo meklē.
Tajā brīdī kāds varēja atrasties tajā mašīnā..Tā visa kavēšanās, braukt? nebraukt? šodien? rīt? Tas nebija bez iemesla. Tēvs jau spēra kāju ārā pa durvīm, lai padzītu to patālāk.
Protams no visa varēja izvairīties, bet sasodīts! Kāds varbūt palika bez jumta, kāds varbūt toč zaudēja dzīvību, a te? Te cilvēki piš sev prātu par nolauztu spoguli un izsistu logu. Godīgi? Man ir skumji. Skumji par to, ka vērtību sistēma ir sagājusi uz īso. Ir škrobe, nenoliedzami, bet velns ar ārā, tas ir tas pats, kas iekļūt avārijā ar draugiem un pirmais ko pateikt ir ''psc, mašīna lupatās''.
Amazing gan kāds miers ārā pēc tam iestājās. Skaists vakars. Daba savu padarījusi tā teikt.

Brauciens mājup bij ko vērts. Sūda plēve jau pie 50km/h atteicās. Sapaunojāmies un tā arī dudinājām pie atvērta loga, kamēr dažu labu sildīja spirķiks. Spogulis, kas vēl karājas tak ar jātur.
Es - šoferis - autopilotā.

Sildíties, nesildíties ar to litru viskija?

- ko tu?
- remontēju ģimeni.