Mājās atkal lielāka dzīvība. Decembris un ārā +5C. Ar visu diršanu esmu attīrījis savu dvēseli. Nevaru nomierināties, ir jāizlasa grāmata.

Saucās aizbraucu uz veikalu iepirkt kaut ko iekožamu pie hokeja spēles. Vandoties pa veikalu, ik uz stūra dzirdu, ka aprunā banku problēmas. Bļauj par swed un bļauj par Seb. abas kā nekā zviedru paspārnē. Pīle vai nepīlē, kamēr iepirkos, rindas pie bankomātiem jau izveidojušās. Tā arī metos stāvēt. Nu ja jau tā, tad labāka, lai zeķē stāv.
3 laķiki palika uz kartes. Būs ebejā jānopērk kāds nieks. Jā, esmu bezgala skops, kad vajag.

Tagad viss tas cepiens ar swedbanku man ir sajaucis mierīgo svētdienas vakaru. Hokejam paredzētās uzkodas jāgrauž vannā un aliņš jādzer lasot grāmatu. Pamācīties tak arī nevar. Tāds haoss ielās. Kas pie vainas, pilnmēness vai aizgājušais mēness aptumsums?
Galvenais, ka šodien veikala apmeklējums kā omulīgā ģimenes filmā:
Plauktā atradu smieklīgu, mīkstu, mirgojošu mikroba paveidu, ko parādīju mātei. Māte pusstundu nevar sasaukt tēvu, lai šamējais nāk zeķes palūrēt. Paņēma mīksto mikrobu un meta pāri visām precēm, tēmējot pa tēva ežaino pauri.
Nākošais kadrs: stāvu ar māti. Pie informācijas pienāk apsardze un ziņo par garām rindām pie bankomāta. Reizē saskatāmies ar vienu un to pašu jautājumu - par kuru banku bija runa swed vai seb? Un tad tu saproti, ka ābols no ābeles tālu nekrīt un ausis ir kā lokatori gan, gan.