Jūtos aizkustināts, jo Californication follows me on twitter. Labi, tas tāds mazs šī rīta ķeksītis. Svarīgākais šodien ir lielum-lielais sveiciens Mammai dzimšanas dienā!

Kad es šķaudu, es griežu galvu pa kreisi. Un šobrīd tas galīgi nerullē. Un vispār psc, jo kaut kāds bacilis iemeties. Kakls arī iet ciet. Bļac nu.

jā, nu redz, beigu beigās lekcija sākās pus 3, jo takš pasākums ievilcies zālē. Referāti, referāti, referāti un nekas vairāk. Tikmēr riju no Anglijas atceļojušās končas un atbildēju uz lūgumu parādīt tetovējumu. Tiku arī pie LV lentītes mazās, ko man I. veiksmīgi improvizējot, piesprauda pie sirds ar auskaru :)
Rīt dienas pirmo daļu dzīvošos pa Dzirciema ielu. Kas zin moš sadzeršu kafiju ar profesoru. [ yeah, in your dreams]

kāpēc es nebilstu ne vārda par vēl ko..jo, esmu pietiekoši daudz runājis, atrunājis, aizrunājis.

Esmu tukšu izrunājis melno zeltu. Pacēlies līdz pašai augšai un nostaigājis kilometrus. Esmu redzējis to porcelāna čaulu, kas ir apkārt. To ārējo skeletu. Un es jūtu, ka varētu noiet tos kilometrus kopīgi. Ja es jautātu sev es varētu norīt gabalu pa gabalam no tās sienas, kas šķīra mūs no tā, kam varējām piederēt. Tas, kas ir nepareizi Viņā ir labs tam, kas ir nepareizi manī. Un varbūt tāpēc es vienkārši domāju, ka vajadzētu turēties kopā. Aizmest vecos kaulus un atstāt kaut kur, jo tie tikai velk uz leju un es zinu, ka var būt, kas labāks par to, kas ir. Un ja pārējie sāks mētāties ar akmeņiem, sāks kolekcionēt visu to, kas mēs neesam un nebūsim.. nekad neaizstāvies par to, ka esi draugs un mīļākais. Jo dienas beigās mēs esam draugi un mīlētāji.

ak jā, un tā vien liekas, ka šodien iemācīju kolēģiem, ka mīlestība nav bez sāpēm. čota ta kā pirmo reizi izdzirdējuši. Labi, nav jau tā, ka arī es zinātu, kas tas ir, bet tur mesidžs tajā visā patiesībā ir dziļāks, bet ne tie ir cilvēki ar kuriem es tagad dalīšos, ne man baigi prasās ieslīgt tajā visā. Tad nu arī izspļāvu to vienu frāzi. Kādam Smieklīgi? Kādam bezjēdzīgi? Nu lai.

Lūk kā ir ar mani - Es dzirdu un aizmirstu, es redzu un atceros, es daru un es saprotu. Tā ka nu patīk vai nē, bet man ļoti tuvs ir fizisks kontakts.

Cauri mirkļa dusmām, smiekliem, asarām, ķircināšanas.. un viss mazliet vairāk kā stundas garumā. Un viss ir pateikts, viss ir saprasts. Un tu vari aiziet tīrs.

man patīk ''mans puika'', tikko pamodies, attipina pie manis uz istabu, bet kā man atkal klēpī, tā gatavs gulēt. Mamma taču. Pie mammas drošāk un visādi citādi siltāk :)

vēl jau es to varu pasniegt kā vienkārši slinkumu kustēties, kas arī ir ticamākais variants. ''Nu ja reiz paņēma klēpī, tad ko nu vairs .. tagad jāraušās, jālec atkal lejā .. ahjjj!'' ZzzzzZZzz.. ''neslinko māte un pakasi aiz auss! o jā .. aha.. tieši tur .. *žāva* ..Mmm .. ^_^ ! ''