Kaut kā jūtu, ka nebūs nekāda dzīvošana Rīga. vismaz šogad vēl noteikti ne. Braukāšu pārguris, būšu sadirsts un visādā ziņā nomākts, bet ko darīt. Vismaz būs tā sajūta tūlīt, tūlīt drīz būšu mājās, a tā, ja noliktu dibenu Rīgā tagad, diezvai varētu teikt to pašu.
Laikam jau neesmu gatavs tādām pārmaiņām. Piezīdies savām sienām, lietām kā mazs bērns un atteikties vēl nespēju, lai cik grūti reizēm arī nebūtu dzīvot tā, kā jādzīvo ir man.