Galvoju, ka vairumu ateistu, ar kuriem saejos, nodarbina tas pats,, proti, cenšanās nedomāt. Izvairīties no apgrūtinošiem jautājumiem ir darbs uz pilnu slodzi. [Vai esmu laimīgs, vai esmu iemīlējies, vai jūtos sūdīgi? Vai esmu dzīvs mironis, kas pamests tuksneša klajumā? Vai ir jēga dzīvot un maksāt tik augstus nodokļus? Kā lai saglabā vīrisķību matriarhālā pasaulē? Ar ko šoreiz aizstājam dievu - ar vebkamu, pletni vai suni?] Lai aizpildītu vientulību un kliedētu klusumu, neticīgie kredītā iegādājas mašīnas vai lejuplādē dziesmas, jau pusdienlaikā ieņem pa mēriņam, no rīta dzer uzmundrinošas zāles, bet vakarā - miega zāles [ reizēm otrādi], pārskata mobilā telefona adrešu grāmatiņu, vairākās balss pastkastītēs atstāj ziņu ''es Tevi mīlu!'', abonē visus iespējamos kabeļtelevīzijas kanālus pieaugušajiem, piezīmju grāmatiņā saraksta daudzas tikšanās, kuras pēdējā brīdī atceļ, jo baidās, ka nespēs publiski uzstāties, neizplūstot asarās. Neskatoties, kur liek kājas, viņi iet pa ielu un lasa īsziņas [ un tāpēc iekāpj labradora atstātās kakās], masturbē, lasot ''Playboy'' vai ''InStyle'', priecīgi rēc, kad futbola komandas kapteinis ar galvu iebelž pretinieku komandas spēlētājam, klīst pa pazemes tirdzniecības centriem, kas atgādina atrakciju parkus, un kāpj pāri klaidoņiem, kuri izgūlušies uz grīdas, lien vai no ādas laukā, lai ātrāk par kaimiņiem tiktu pie Nintendo Wii spēļu konsoles, rītausmā zvana neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai tikai tāpēc, lai izdzirdētu cilvēka balsi, nopērk DVD ar ''sešas pēdas zem zemes'' otrās sezonas sērijām, taču tas neizpakots kaut kur mētājas, jo ir foršāk sevi uzbudināt, skatoties sadomazohistiskus komiksus, bet, ja ir gadījies brīvs brītiņš, skrien pretējā virzienā pa trenažiera celiņu, lai aizmirstu, ka ozona slānis at katru stundu samazinās. Hēdonisma istrukcijas rīcībā ir biedējošs daudzums laika kavēkļu, lai neļautu mums to nodarbināt? Tas nav nekas jauns [ jau Platons un Blēzs Paskāls norādīja, ka cilvēks bēg no realitātes], taču šī parādība arvien pieņemas plašumā. Cilvēkam prātā ir tikai viens: kā izvēdināt galvu. Cilvēks meklē baudu, lai no kaut kā izbēgtu, taču man šķiet, ka bēgšana ir ačgārna meklēšana. Tad ko gan viņš galu galā meklē? Domājat, tā ir mīlestība? Apžēliņ, aiztaupiet pareizticīgā postkomunistiskos pātarojumus! Dievu? - Kārtējā utopija. Cilvēks sapņo par sapni. Tas nozīmē, ka stāvus guļ, gluži tāpat kā jūs, manī klausīdamies.
