Beidzot lēnām un nesteidzīgi baudot iztukšoju savu aliņu pie Katakombām. filma sucks ass, izņemot pēdējās 5 min. Kā vienmēr sēžam un nodiršam katru galvenās varones kustību.
- ko tu tur zīmē?
- tetovējumu.
- sev?
- varbūt.

''Bēgt, vienmēr bēgt un skriet bez apstājas. Līdz beidzot kādudien apstāties un, skatoties cieši acīs, pateikt: tu man esi vajadzīga, patiešām. Un tam noticēt. Tas būtu tik skaisti - nesmieties, nedaudz baiļoties, riskēt, izdarīt kaut ko jocīgu, piemēram, pasniegt ziedus ne tikai 14.februārī vai drāzties skaidrā prātā.''

Tātad beigšu dauzīt bumbieri un aizkulšos pastaigāt pa parku un apmainīties ar gifty-gifts.

Šogad pārāk bieži esmu iegriezies ātro ēstuvju visātrākajā ēstuvē. Mans ''reizi gadā jau var atļauties'' ir pieņēmies apmēros. Neder, Neder. Bet man patīk mana spēja kontrolēt notikumu gaitu. Bars zviedzošu skuķeņu tā sāka krist uz nerviem, ka manam biedram ar ko šēroju galdiņu sākās turpat vai migrēna. Es protams sāku raidīt neapmierinātu skatienu pārāk skaļā galdiņa virzienā. Ilgi nebija jāgaida līdz ieradās apsargs un pateica pāris skarbus vārdus, kas lika celkām notīties. Varējām turpināt baudīt intelektuālas sarunas normālā balss tonī pie spraita glāzes.

Es jums teicu, ka Ziemassvētki ir pārāk depresīvs laiks?