Šodien pēc dažām stundām ir pēdējais zvans. wow... atā skola. Atā vecie nodeldētie krēsli, aprakstītie soli Jurčiks + Rita = LOVE, Es biju šeit, stulba sejiņa utt. Mans vēstures kabineta krēsls - Stabilitātes Garants.
Fak.
Mēs vaidējām par to, cik ir grūti, lai gan patiesība nenojautām šī vārda patieso jēgu. Gribējās ātrāk prom, bet tagad tikai saproti, ka nemaz negribi aiziet. Visa beigas ir kaut kā jauna sākums. Tas gan. Bet es neesmu gatavs. Paies laiks, kamēr aptveršu un atgūšos.

Man 1. septembris vairs neizteiks neko.

Nav man brokastiņu. Un nezinu, vai ir vairs labākais draugs. Jau divas dienas, kāds okupējis tik tālu, ka mani nevajag. Žēl, bet ko tur. Vai tik nebūs appārojies.
Pareizi, ko tur sūds mani sveikt tādā mazliet nozīmīgā dienā. Aj..

Pēdējais zvans, noskanējis, noslēdzies, nobeidzies. Tas stulbais podiņš man visas rokas nokrāsoja. Varu derēt ar kādu ''sajūsmu'' učenes viņu saņēma. Uzmanību, krāsots.