- Šeit neviens nedara citam pāri un ne ar vienu nestrīdas. Dzīve ir ļoti vienkārša, taču visa kā ir gana! Un visi ir vienlīdzīgi. Neviens ne par ko nesūdzas, neko citiem neņem nost. Jāstrādā ir daudz, bet visi to labprāt dara. Tas ir darbs tikai darba pēc, ja negribi - nedari. Nav ne skaudības, ne nelaimju, ne ciešanu...
- Ne naudas, ne īpašuma, ne rangu, ne tiesu, ne slimnīcu, ne vecuma, ne nāves baiļu. Vai tā?
- Un ko tu teiksi, kāpēc lai aizietu no šādas pilsētas?
- Tā nu ir gan. Es saprotu par ko tu runā. Pasaule, par kuru tu runā, ir ideāla Utopija. Man nav iemesla to apstrīdēt. Tu vari darīt, kā gribi.
Vai atceries manus vārdus par to, ka šī ir kroplīga pilsēta? Ka pilnīgi viss tajā ir nepareiz un neīsts, un tieši tādā nozīmē tā ir pilnīga? Tu tagad runā par pilnību. Bet es tev pastāstīšu par kroplīgumu un neīstumu! Pats galvenais - pasaulē nevar būt absolūtas pilnības. Tāpat kā nav iespējams mūžīgais dzinējs. Tu taču zini, ka entropija nemitīgi pieaug. Kā tev šķiet, kādā veidā pilsēta izlādējas no liekā haosa? Protams, tev taisnība, pilsētā visi dzīvo bez strīdiem, apvainojumiem un kaislībām. Viņiem visa kā pietiek, viņi dzīvo ļoti mierīgu, vienmērīgu dzīvi, kurā nekas nenotiek. Bet kāpēc tā? Varbūt tāpēc, ka viņos pašos kaut kā trūkst?
- Jā, es to labi saprotu.
- Un tieši tāpēc pilsēta ir pilnīga. Tāpēc, ka viņi ir atteikušies paši no savas būtības. Tieši caur sevis pazaudēšanu dzīve ir izstiepusies līdz bezgalīgumam. Neviens nenoveco, neviens nemirst. Vai gribi dzīvot mūžīgi? Nav nekā vienkāršāka.
Padomā, ja nav strīdu, aizvainojumu, kaislību - nav arī to pretstata. Nav prieka, laimes, mīlestības. Jo tieši tāpēc, ka pastāv izmisums, vilšanās un skumjas, pasaulē rodas arī prieks. Nekur nebūs sajūsmas bez vilšanās. Tas tad arī ir ts īstums... Cilvēks, kurš ir aizmirsis, kas viņš īstenībā ir, nav cilvēks, bet staigājoša mirāža. Kāda jēga pieradināt pie sevis'tādu cilvēku? Un kāda jēga būtu mūžīgi pašam dzīvot tādu dzīvi?