Riktīgs svētdienas novārtījiens pa palagiem. Vēlās brokastis un taisnais ceļš uz jūru. Pie kājas, ka ārā pelēks un necepī.
Iebridām jūrā. Un mums bija labi. Nolēmām dzīvot.

No Rīgas svētkiem mani aizvizināja parādīt aizdegušos Arkādija parku un krekla lampas. Kā īsteni latvieši svētku noskaņās , pievienojos visiem komentāriem - "dahuja sveces", " ā zinu, tā jau tā vācu eļļa" ( jā btw neko smaržo, lietū ēteriski sprakšķ ) vai " sajūta kā kapu svētkos " .
Pārņēma nedaudz sektantiskas noskaņas džungļu vidienē, kur pūlis virzās gonga skaņu virzienā. ( jā, lielais nightmare piedzīvojums ar ļaužu masu, kuriem rokās vēl ir lietussargi un virzība ir visos virzienos vai pilnīgi statiska )
Bet viss Gārfīlda mierā, jo man atvaļinājums un kustība, un kompānija.