Ja dzimenes rīts iesākās vēl tā pašsajūtiski ok, jo tak par dāvāto skaisto laiku nevar nepriecāties, tad pie vakara vairs nezinu. i ne laiks, ne hokejs, nekas nespēj iedot dzirksti.
Laikam jau tāpēc ka tomēr gribējās neapstāties un turpināt rauties pēc iespaidiem. Vai no meža tagad būtu grūti ierauties kaut kādā sociumā..? Bet urdz kkas iekšā, ka vajag.
jau kā minūtes 15 esmu piedzimis.

Tāds neizprotams stāvoklis karoč.