Vasara un dūmi - November 20th, 2016

"Melānijas hronika" ir lielisks kino. Baidījos, ka pārāk asociēsies ar ģimenes stāstiem un šalli pieraudāšu par to vien, bet Kairišs un Timoteo ierāva kā akacī. Skatoties aizmirsu personisko, baudīju kā profesionālu, dziļu kino, kur konkrētība un vispārinājums nekonkurē, bet nevainojami papildina viens otru.
Daudz kadru un epizožu, kuras neiespējami aizmirst - cūku lauks, "pobedas" lupata āliņģī, trauslais stāvs uz operas kāpnēm un īpaši noslēgums - tāds smaids, balss un triumfs trīs vārdos.
Bet ja tomēr par personisko - nebiju daudz domājusi un jautājusi par to, kāda bija atgriešanās, jo šķita, ka tas taču tik laimīgs notikums, par kura emocijām viss skaidrs. Atgādinājums par to, kā Latvijā, kur citi baltos žabo jau padsmit gadus ceļ komunismu, atgriežas noplukuši maišelnieki, man šai stāstā bija satriecošākais.