nez, noteikti ir daudz dažādu iemeslu, bet nu iedzimtā kautrība un padomijas/atmodas apkalpošanas kultūras mantojums varētu būt vismaz divi no tiem. iedzimtais kautrīgums no sērijas "nevar jau rādīt, ka kaut ko nezin, labāk pats tikšu skaidrībā" (man tāds piemīt, cīnos :D). padomijas mantojums - komunicēt ar pārdevēju tikai galēja gadījumā, jo apkalpošanas attieksme "glaunos" veikalos bija pabaisa, vismaz pret cilvēkiem, kuri ar naudu nesvaidās. pretējā kategorija ir tie, kas tajā laikā/pašlaik ar naudu svaidās, kuriem visu vajag uzreiz un tūlīt un kāpēc nav tā, kā viņiem vajag un tamlīdzīgi.
disklaimers - man kā cilvēkam, kas nekad nav strādājis mazumtirdzniecībā, ir tīri teorētisks viedoklis. pieļauju, ka praksē aina ir daudz daudzkrāsaināka, bet nu tas ir atsevišķas sarunas vērts ;)

cilvēki baidās no tā, ka tu smaidi, cilvēki raustās ja tu ar viņiem runājies.. un tad visi klukst, ka Latvija maz smaidīgu cilvēku.. protams ka maz, ja pat tos, kuri smaida 24/7- vini izturās kā pret jukušiem un domā, ka viņiem nav savu problēmu, ja jau tā var smaidīt.. ajj, tāda sāpe iekrita vnk par to cik briesmīgi ir komunicēt ar mietpilsoņu tipa cilvekiem un sametās šķērma dūša apzinoties, kādā vidē viss notiek.. fui.