nez, noteikti ir daudz dažādu iemeslu, bet nu iedzimtā kautrība un padomijas/atmodas apkalpošanas kultūras mantojums varētu būt vismaz divi no tiem. iedzimtais kautrīgums no sērijas "nevar jau rādīt, ka kaut ko nezin, labāk pats tikšu skaidrībā" (man tāds piemīt, cīnos :D). padomijas mantojums - komunicēt ar pārdevēju tikai galēja gadījumā, jo apkalpošanas attieksme "glaunos" veikalos bija pabaisa, vismaz pret cilvēkiem, kuri ar naudu nesvaidās. pretējā kategorija ir tie, kas tajā laikā/pašlaik ar naudu svaidās, kuriem visu vajag uzreiz un tūlīt un kāpēc nav tā, kā viņiem vajag un tamlīdzīgi.
disklaimers - man kā cilvēkam, kas nekad nav strādājis mazumtirdzniecībā, ir tīri teorētisks viedoklis. pieļauju, ka praksē aina ir daudz daudzkrāsaināka, bet nu tas ir atsevišķas sarunas vērts ;)