| Par dzīvi senajos laikos |
18. Sep 2016|12:25 |
Seno laiku baznīcās un katedrālēs, vismaz Anglijā, stāv daudz piemiņas plākšņu ar vārdiem un gadskaitļiem. Tās ir veltītas vai nu ar baznīcu saistītajiem, dižciltīgajim, vai vienkārši cilvēkiem, kuri bija gatavi samaksāt, lai iemūžinātu savus vai savu tuvinieku pastāvēšanas faktu.
No paklaiņošanas gar tām šovasar man palikusi atmiņā viena - kāda baznīcas kalpotāja ģimenes gadskaitļi. Viņam pašam bijis normāls dzīves ilgums, starp 60-70, sieva mazliet jaunāka. Trīs bērni. Pirmais nomiris dažu gadu vecumā, palikuši divi jaunāki. Pēc diviem gadiem februārī nomiris nākošais. Vēl pēc desmit dienām, tajā pašā mēnesī - trešais. (Varbūt bijusi kāda lokāla mēroga epidēmija?) Sievai pēc tam ir bijis jau pāri četrdesmit (Eiropā precējās vēlu), vīram pie piecdesmit, vairāk bērnu nav bijis. Droši vien labi, jo sieva pati pēc tam nodzīvojusi tikai dažus gadus.
Protams, tie ir tikai skaitļi, bet gribas piedomāt klāt stāstu, vai ne? |
|