Unattainable dreams are the best kind

Andžejs: Es pat nezinu, ko lai raksta...

*Dziļdomīga nopūta*

Mēs esam pierādījuši, ka esam ģeniāli

Rekā tā nu ir sanācis, ka esam pārdzīvojuši pusi no nometnes. Vēl tikai puse palikusi. Droši vien mazākā. (MUA HA HA HĀ!!!)
Tā sauktajā veselības grupā vairs nav neviena fiziski pilnībā vesela cilvēka. Sākam jau domāt viņiem jauno grupas nosaukumu. Ir idejas. Piemēram "Invalīdu grupa".

Sportistu grupa ir. Vienkārši ir. Velk savu nožēlojamo dzīvību pār Limbažu kalniem.

Kas mums vēl jauns?
Ak jā! Ir sācies otrais treniņu cikls. Vēl priekšā tikai viens, kurš sāksies pēc otrā cikla beigām.
Kulminācija jau ir zināma. Seši milzīgi apļi pār tiem pašiem nožēlojamiem Limbažu kalniem, kuri mūs pilnībā izrubīja pirmajā dienā.

Tagad mēs veltījām mirkli pašapceres par tām ķermeņa vietām, kuras mums nesāp. Tie ir roku pirksti un deguns. Visnožēlojamākā stāvoklī ir kājas.

Šovakar mūsu istabiņas rīkoja "jautros pasākumus"
(Tiem, kas nezin. Jautrie pasākumi ir tad, kad visa nometne atvelkās pēc grūti pavadītas dienas, lai mēģinātu saglabāt kripatiņu cilvēcības, iesaistoties radošās aktivitātēs.)

Iepazīstinājām biedrus ar mūsu stila mēmo šovu. Varētu teikt, ka šo pārbaudījumu viņi godam izturēja.
Pēc īsa apmulsuma tika uzminēti arī vārdi: sievišķīgais šarms.

Pašā nobeigumā Maxis man piedāvāja barteri: par divām dziesmām es drīkstēšu nepiedalīties rīta rosmē. Es to godam izpildīju un izpelnījos standing ovations no nometnes biedriem, kas ir milzīga atzinība, ņemot vērā, ka bez sāpēm neviens nespēj piecelties.

Pēc šīs fantastiskās veiksmes, Andžejam radās plāns. Savākt vairākus cilvēkus no sportistu grupas un draudēt Maxim, ka viņi dziedās, ja netiks atbrīvoti no rīta rosmes. Plāns tika atbalstīts, bet pagaidām vēl tiek taupīts pilnīgam izmisuma mirklim.

Bet citādi Ronins Kenšins ar mums var būt lepns.

Andžejam vairs nav apaļo vaigu.
Viņam atkal ir šaura seja kā vecajos labajos laikos
:)

Savu mūžu neesmu tik daudz skrējusi. Pat iepriekšējās nometnēs nē.
Karate te mums praktiski nav. Šitas viss esot, lai mēs rudens ziemas sezonā varētu baisi kruti trennēties.

Vakar mēģināju nofočēt pāris kadrus no nometnes jautro pasākumu daļas. Nesapratu kapēc bildes nesanāk labas. Vakarā atgūlos gultā un sapratu iemeslu. Man briesmīgi dreb rokas.

Visi iet un vaid. Te nav neviena cilvēka, kuram nekas nesāpētu.
Kāds no lādzīgajiem biedriem pateica, ka viskrapīgākā esot ceturtā diena. Tobiš rītdiena.
Ak vai...

Bet ir arī labās ziņas! No piektdienas palikšot vieglāk.

Vot, tagad tikai vakariņas un tad jautrie pasākumi un tad te kaut kāda daļa taisās skatīties kaut kādu tur "Jauno vilni" mani tas, protams, neinteresē. Mēs vai nu pasēdēsim istabiņā ar pāris foršākajiem biedriem vai arī skatīšos animes. Vai arī abus.

Ronins Kenšins, ar savu piemēru cīņas mākslās, palīdz mums izturēt...
:)

Lūdziet par mums...

Sportisti

Andžejs vairs nesmaida...

Man? Man sāp kreisā pēda un par sevi liek manīt apendicīta rēta.
Varbūt vajadzētu atteikties no kāda treniņa, bet vai tas nav tā nu kaut kā mīkstčaulīgi? Teorētiski es jau vēl varu... Bet no otras puses es teorētiski varēju arī tad, kad mani aizveda uz slimnīcu ar plīsušu aklo zarnu. Un tās ir pārdomas, kuras mani vienmēr nomoka...

Viss sākās ar to, ka naktī īsti labi nevarēja pagulēt.
Turpinājās ar to, ka 7.50 jau bija jāsāk skriet rīta krosiņš. (šoreiz tikai divi apļi) Ļaudis gan baumo, ka rīta rosme kā treniņš neskaitās.

Saule nespīd. Nav arī īpaši karsts. Tā, ka varbūt pat šo dienu varēs pārdzīvot. Bet nedrīkst sapriecāties par agru. Galu galā tulīt, tulīt iesim uz sporta spēlēm. Un pēc tam uz rīta treniņu.

Aizdomas, ka treniņos dabūsim pamatīgi iekšās, jo vakar, kad mūs sadalīja pa komandām, mēs tādi jautri un asprātīgi ļaudis būdami, nosaucām savu komandu par "Maximālajiem atpūtniekiem" ar devīzi Klusums nav grēks, atpūtā ir spēks un par komandas talismanu izvēlējāmies spilvenu. Makša sejā prādījās tas smaids

Nē, muskuļi nesāp! Tikai tādas dīvainas sajūtas gūžas kaula rajonā. It kā kājas būtu izgrieztas. Man personīgi šādas sajūtas ir bijušas arī agrāk, bet ne no sportošanas. Lai gan to savā ziņā arī var nosaukt par sportošanu.

Vispār nometne ir ļoti jauka!
Mēs rekomendējam. Pat Inxam patiktu.
:P

P.S. Tie, kuri neatbrauca uz nometni palaiž garām ekskluzīvo iespēju redzēt Andžeju ar elfu lorda frizūru.
Viņš tikko ļoti elfiski skanīgi saļima pār saviem ceļiem un noteica Oj bļā....

P.P.S. Rīt peldēšu līdz bojai.

Patiesības mirklis.
Principā viss sākās ļoti pozitīvi. Izrādījās, ka stadionu remontē.Un to nevarēs izmantot treniņu procesā.
Esot gan BMX trase, bet tā šķiet mazāks ļaunums.

Nu ja.
Un tad!!!

Pēc 20 minūtēm mums ir pirmais treniņš. Nē nu nekas īpašs. Tā sev drusku formas pārbaudei. Pēc trenera vārdiem distanci esot plānots veikt 40 minūtēs. Nu jūs aaprotat! Nieks vien ir.. kaut kādi tur nieka seši apļi... Kaut kādi kalni pa ceļam.. esot forša anairobā slodze.. Mēs tikai par to priecājamies.

Iešu uzvilkt botas un nomirt.

Mēs ar Andžeju veiksmīgi esam nokļuvuši Limbažos un iekārtojušies istabiņās! Nē, man neļāva gulēt kopā ar viņu vienā istabiņā. Crap!

Andžejs saka, ka atbraukšana esot bijusi pasākuma vieglākā daļa. Viņš pagaidām vēl smaida. Par turpmāko izturēšanos ziņosim.

Šeit ir jauki! Tīrs un patīkams. Pa logu redzams ezers. Kūrorts. Tikai man liekas, ka drīz mūs sāks mocīt.

Kas vēl? Nu pagaidām ir patīkamā brīnuma gaidīšanas sajūta!!!
Oh boy, oh boy!!!
:)

Reports beidzas!
Protams īpašais paldies Jānim! Bez viņa mūsu saziņa ar civilizāciju no šīs nekurienes, nebūtu iespējama.

P.S. Andžejs smaidot saka, ka viņam liekas, ka te būšot arī mirušie. Karstuma vai saules dūriena dēļ. Bet varot būt arī citi iemesli... cerams, ka mirušo vidū nebūsim mēs....
;)

P.P.S. Pudienas tikai 14.00 Esam bezjēgā izsalkuši...

Saktas puķu tirdziņā jau pārdod gladiolas.
Vai vasara būtu jau beigusies tā arī neiesākusies?

Kad taurenis ir izgaisis
Mans gars
Atgriezies pie manis