;o)) Bija ap 11…;o)) saskatījāmies un tad kāda klusi izdvesa – Nu ko, vecās kara vistas, laižam pie dabas krūts?!!!… Viens pūtiens, salecām divās mašīnās un paķerot pa ceļam spainīti ar šašlikiem, pārdesmit minūšu laikā bijām tur…, kur kaut ko čukstēja mežs, kūpēja grils un gaidīja ezers ar divām ūdensrozēm pie laipas… Ūdens silts, kā piens, ķirši, zemenes, dārza mājiņa… Ar pāris stundām šīs svētlaimes pilnīgi pietika ;o)))
Kad atgriezāmies, šefs visas uzmanīgi nopētīja, liekas izskatījāmies aizdomīgi laimīgas ;o)) Pēc pauzes atskanēja – Dāmas, tikai mieru… savādāk sākšu uzdot jautājumus… Jautājumus negribēja neviens ;o)))
“Vecās kara vistas” vienā mirklī pārtapa par “dāmām” un izcili tēloja darba prieku un rosīšanos, kas parasti to pavada. Bija piektdiena. Gaisā kaut kas smaržoja pēc šašlikiem
Liekas vasara tomēr sākusies, vai ne? ..;o))))
P.S. jau veselu pusdienu gribu ko tādu … maziņu, maziņu mājiņu ezera krastā… ar pirtiņu, protams, ja tas nav grūti, …ja var… lūdzu… es būšu ļoti laba un rātna… es mazgāšu traukus… katru dienu. Ar riebumu, bet es to darīšu un vēl, nejaukšos svešās dzīvēs… varbūt, ja tas kādu padarīs laimīgu…;o)) |