fadu - Post a comment
|
| ||||
Tāda dīvaina diena. No rīta sāku bīdīt EDSā pēdējo FP deklarāciju. Darbiņš aizņēma pusotru stundu. Pāris reizes zvanīja telefons, kaķis tupot uz galda mēģināja pierādīt, ka ir galvenais kaķis šajā mājā, EDS reizes trīs brīdināja, ka pārtrauc ieilgušo darbību, bet es ietiepīgi klabināju klaviatūru. Un tad beidzot tas murgs bija galā. Gribējās elpot, izlaidu līkumu gar paksi un atpakaļceļā pamanīju zem sava Ķirša eļļas peļķi, tādu... iespaidīgu. Droši vien pēc aukstuma, kad mēģināju autiņu iesildīt, ventilators bija sasalis un ... nu nezinu. Kas zina, droši vien braukt vairs nedrīkst. Tad vēl nedaudz parušināju papīrus, pavicināju telefona klausuli un aizspēros uz trenažieriem. Stundiņu parosījos, sajūta fantastiska! Un tad vakarā, kā vienmēr, zvanīja mammucis, sapratu – tagad, vai nekad un jautāju: -Mammu, es tev kādreiz esmu teikusi, ka mīlu tevi? Viņa mirkli padomāja un atbildēja,- Nē... - Nu, re, es tev ļoti gribēju pateikt, ka mīlu tevi. Es dzirdēju, kā viņa uzsmaidīja tai pus klausules. Un tad mēs vēl pusstundu runājām par visādiem niekiem... un smaidījām... katra savā pilsēta galā... Bija vērts pamosties tomēr |
fadu - Post a comment
|