| Nakts bija dīvaina. Auss nedaudz niezēja un kaut kur dziļi iekšā kaut kas burbuļoja. Logā lūkojās neparasti spožs mēness un kaķis mēģināja noraut no manis deķi... Rīts ne ar ko nebija labāks, auss joprojām bija jūtīga un dažas reizes iesāpējās. Iesēdos Ķirsī, lai nopirktu kaut ko brokastīm un kaut kā pats no sevi aizbraucu garām visām bodēm... lai paskatītos LOR pieņemšanas laikus. (mani baidīja tās divas brīvdienas vienatnē ar auss figņām) Nē man, protams, bija arī otra auss rezervei, bet šoreiz tas kaut kā nemierināja. LORam bija brīvdiena, bet kaut kā , dīvainā kārtā tas bija uz vietas. Man atļāva gaidīt kādu brīvu „šķirbu” pieņemšanā un es nosēdēju pāris stundu pētot četrus Brektes Vecrīgas bilžukus. Šoreiz man tam pietika laika, un pat patika analizēt, kā šis dabūja gatavus, to slapjo bruģi un netīro sniegu. Nē tas bij labi. Un tad beidzot bija iespēja atrādīt ausi. Un bija vienalga, ko man ar to dara, jo jebkas bija labs. Beigās auss vairs neburbuļoja un neniezēja, vienkārši aizkrita pavisam, bet man jau bija vienalga. Man izrakstīja zāles un brīdināja, ka gribēšu gulēt, lai tas nav pārsteigums. Kad atbraucu mājās, uzreiz nolūzu uz pāris stundām. Kad pamodos, atcerējos, ka zāles vēl nav dzertas |