| Man ir stingra pārliecība, ka cilvēks nevar nevienam piederēt, ja protams, viņš pats to nevēlās. Mēs piedzimstam brīvi un mums ir tiesības pašiem izvēlēties, kā to dzīvi nodzīvot. Vienkārši un tas notiek ar gandrīz vai ar katru, cilvēks nolemj, ka vēlās kādu sev blakus, vienkārši tāpēc, ka to vēlās. Bet cilvēki jauc lietas. Iet kopā pa dzīvi, nenozīmē, piederēt. Man ir viena dīvaina īpašība, man nepiemīt greizsirdība. Vispār. Es pat teiktu patoloģiski. Daudzi to neizprot, dažas labas attiecības tai sakarā ir izjukušas. Bija pat teikts, ka,- ja man ir vienalga, tad nav nekādu jūtu. Un nevar saprast, ka jūtas varbūt arī ir. Vienkārši mēs visi brīvi un cilvēks pats izvēlās, ko grib. Nevienu neturu un neko nepārmetu, man vienkārši nepatiktu, lai kādam manis dēļ būtu jājūtās vainīgam.Un ja reiz vīrietis laiž pa kreisi, tātad viņu te nekas netur. Un jā jau viņam kaut kur ir labāk, kā lab man šā iemesla dēļ būtu jāķer kreņķi. Maigi sakot - ir taču jāpriecājās, ka vecis dzīvs , vesels un vēl ķer kaifu ;o) Cita runa, vai es maz to lietotu veci vēlāk gribu, bet tas vairāk gaumes jautājums ;o)))) Bet greisirdīga es neēsmu, dzīvē pārāk daudz citu lietu par ko uzstraukties ;o))) |